pēdējā laikā visās sarunās jūtos kā mazs bērniņš, un visi ir pieaugušie, kas ļoti gudri runā. es neko nesaku, tikai klusi apbīnoju, cītīgi spicēju ausis un cenšos noturēt uzmanību, kas aizslīd kaut kur pa sienu vai galda stūri un skumstu pie sevis
es perfekti māku notēlot gudru cilvēku, es zinu, ka visi notic tai izrādei, jo tieku apzināti iesaistīta tādās sarunās, bet vai tad neviens nepamana, ka es nerunāju...like, nemaz?