jau jūtos kā uz plāna ledus. gan slīdu, gan baidos ielūzt. vienas vienīgas kļūdas un bāršanās visos iespējamos darbos. raudu katru dienu no stresa. baidos iet uz darbu un baidos aiziet no darba.
problēmas risinājums ir kaut kur starp racionālu apstākļu maiņu un spītīgi apņēmīgu soļošanu uz galēju nervu sabrukumu
kad dienā pārņem prieciņš, pēkšņi saņemu īsziņu vai zvanu, ka esmu kaut ko aizmirsusi izdarīt vai nokārtot kaut kādus doķus. vai kaut ko sapisusi vai vēl nez ko. sirds nokrītas, seja nejūtīga un kauns par savu prieku vispār kādu kaut kad, ko pelnījusi neesmu.
un kā es vispār varēšu dzīvot. ko vispār profesionāli darīt, ja neuztveru fizisko pasauli. mākoņu stumdītāja debīlā