fail! fail! strauji zaudēju saprāta kripatas, bet joprojām naivi ceru, ka šī izmisīgā dzīve pēc desmit gadiem būs tikai saldu un psiholoģiski traumatisku atmiņu putra. es smiešos par to, ka raudāju un dusmojos par to, ka būšu visu laiku viena un potenciāla alkoholiķe.

Kur un kā paslēpt izmisumu, kad tas tek ārā pa ausīm?