gribu atpakaļ to laiku pirms 2 nedēļām, kad nebija jāklibo un viss prāts bija sportiskā garā
tās trulās sāpes kājā liek fantazēt par to, ka varētu no visa spēka un svara triekt to pret zemi tā, ka sagriežas melns gar acīm un mutē iemetas asiņu garša. tad gan es sevi pārmācītu! tās pat nav tik lielas sāpes, lai dzertu pretsāpenes, staigājot gan asariņas izslauc, bet esmu vīlusies savā tizlajā ķermenī. un tajā, ka biju sākusi priecāties, cik labi man ir.

es principā neticu, ka var kādam kaut ko noskaust, bet man pie tā vēl jāpiedomā un jāpakačā defence leveļi.
sanāk, ka te tikai jāžēlojas, wow, i must be new here, gribēju vienkārši ko jaunu pamēģināt