nav te sen nekas iepists
es gribētu šodien tusēt. bet

es gribētu pateikt, kā ir- nav tā, ka dzīve ir sūdīga, bet būtu forši, ja neliktos, ka katra dienas sekunde skaitās tuvāk pastarajai tiesai un ir nepārtraukta trauksme, ko es tomēr protu apvaldīt, lai tas nenonāktu līdz publiskai histērijai, bet es nevaru paēst, paelpot, padomāt, pazīmēt, man trīc rokas, viss ir skaists, no visa ir bail, daudzas smaržas ir pretīgas, man nav vērtības un patīk pist kretīnus.

kaut kāda kaitīga ķīmiska reakcija

man pēkšņi un brutāli atgriezās oža. no deguna končām brīva kādas 2 nedēļas, jē!

jānopērk smaržas. viena draudzene mani apskāva pirms 3 stundām, kopš tā laika izpīpēju 5 cīgas, izgāju cauri pilsētai un joprojām viņu jūtu.
vēl es domāju par to smaržu, kas samaisās kopā ar cīgām, alkoholismu un manu tizlumu

sēžu bārā, lasu padomju laiku grāmatiņu, nu, jūs zināt to mitri dzeltenīgo smaržu, un no mugurpuses jūtu kaut kādu axe dezīti sapūtušos čali. viņš glumi flirtē ar bārmeni, un man kļūst slikti
tikko apēdu konservētu lasīti, un citu smaržu vairs šovakar nebūs

holy shit
sapnis pagājušajā naktī:

es tikos ar čali (nevienu in particular, bet nojaušu, no kā kompozīts), kurš manas priekšnieces dēlu "sagrieza kā citronu" un ielika maisiņā. policija veica kratīšanu, atrada daudz narkotiku un naudas, saslēdza rokudzelžos aiz muguras, bet tad viņš sāka vienkārši iet projām, un es viņu neaizturēju, kamēr policija uz mani kliedza. mēs gājām uz bāru, es jutu, ka galīgi negribu, bet man nav pilnīgi nekādas varas, es biju pilnīgi bez gribas. viņš man piedāvāja 500 eur par to, lai es pret viņu neliecinātu, bet es nepiekritu un, kamēr meklēju lapu liecībai, pamodos