es šodien pamodos, lai gan paģirās/joprojām dzērusi ap četriem dienā, un beidzot sajutu, ka apzinos sevi savā ķermenī skaidri, tā it kā gars būtu izstiepies no iekšas līdz pirkstu galiem. nu, ok, gars stiepjas daudz tālāk par ādu, bet es domāju to visu iekšējo šļuriņu. ka viss ir kārtīgi pielipināts no iekšpuses, nekas netraucē, rokas, kājas tieši tik, cik vajag. tas varbūt ir tāpēc, ka es naktī pālī nopeldējos, varbūt es to nezinu, bet gandrīz noslīku, ielecot ūdenī. kādu laiciņu nesapratu, ka jātiek atpakaļ virs ūdens. taisnību sakot, es nemaz negribu beigt darīt stulbas lietas, jo es tās nedaru izaicinoši.
man ir ļoti nemierīga sajūta. es kaut ko gribu panākt. man ir grūti pieņemt šīs jaunās sajūtas, maiss ir vaļā, korķis izsprādzis un es nezinu, kur likties, lai nebūtu no kauna jāslēpjas.
