kaut kas šausmīgi kaitina atkal! es it kā uztaisīju tik daudz draugu pēdējā laikā, bet nesaprotu, kur visi palika. nu, man arī nav īsti šobrīd laika iet spēlēties
gribu mājās
svētdien bija briesmīgi- pēc savas izvēles aizbraucu strādāt, kamēr strādāju, sapratu, ka ir sūdīgi, es gandrīz noģību, teicu, viss, pabeigšu nākamajā dienā. lai gan varēju atteikt un palikt mājpilsētā, pie omes svinēt mātes dienu, mamma bija uzcepusi rabarberu baltās šokolādes siera kūku. un es sūda 30 eur un nespējas atteikt dēļ aizbraucu uz rīgu. caur šiem upuriem jau arī notiek labas lietas, es jūtu, ka esmu pelnījusi parādīties sabiedrībā, bet smagums arī aug
es neapsveicu mammu. vai tās bija lomkas, vai es biju slima pa īstam, vai viss kopā, vai atkal baidījos, ka pierīšos līdz nemaņai

beidzot ir normāla temperatūra gan manī, gan ārā, varētu radoši pastrādāt

un es sapņoju, ka biju pie kaut kādas aizliegtās zonas, es ar kādu slēpos pamestā panorāmas atrakciju ratā, mēs redzējām, kā divi cilvēki mēģina pārbēgt žogu, un viņus nošauj. es prasīju, kāpēc viņi skrēja, ja viņi zināja, ka viņus nošaus, un man teica: viņi taču gribēja nomirt. tajā brīdī es sajutu šausmīgu uztraukumu un sāpes pakausī, es to pataustīju, un no tā šļācās asinis un sāpes, es zināju, ka nomiršu, un izmisīgi centos kā pēdējo pirmsnāves domu nepieļaut bailes vai šausmas, un es sāku domāt par kaķi. kamēr ar visiem spēkiem modos, sāpes nepārgāja.