es · reāli · nezinu...

man loti interesē vai kads jebkad ir izlasījis kādu no maniem sviestojumiem :D lūdzu uzraksti komentāros vai man discord, ja lasi šo :D :*
Nez vai kāds vispār jebkad šo lasa??? HALLO??KĀDS ŠEIT IR? Nopūšas. Vienīgi klusa atbalss kā izsmiedama atskan. Esmu palicis pilnīgi viens. Tumšā migla tālumā sabiezē un lēnām man tuvojas. Nekad nebiju redzējis tik tumšu miglu. Stindzinošš vējš to nes arvien tuvāk, tas ir lēns, bet nosaldē līdz kaulam. Zinu, ka kuru katru brīdi tā būs piekļuvusi man, sasaistīs mani, un nelaidīs vaļā. Nejau tāpēc, ka mani mīlētu, bet tīri tādēļ, lai pabarotos ar manu izmisumu. Sasaistītu mani, turētu cieši, bet nepiekļautu sev klāt, ietītu, sažņaugtu, pazudinātu redzamību, likt aizmirst par saulies eksistenci. Slīcinātu mani miglā, līdz es pārstāju no bailēm elpot. Bet ja nu tomēr es nepārstāšu, tā saldēs manu kaklu. Vispirms tik nosaldētas balss saites, lai es nevarētu pakliegt (it kā šeit būtu kāda, kurš dzirdētu manus izmisuma pilnos kliedziedus). Tad tā savilksies ciešāk ap kaklu, samudžinās elpvadus, aizspiedīs tos ciet un piespiedīs pilnus ar miglu. Bet, nē, tā mani nenogalinās. Manis mocīšana tai dos lielāku apmierinājumu nekā nogalināšana, tāpēc brīžiem tā iepūtīs man kaklā savu elpu, lai saindētu arī iekšēji, bet neļautu nosmakt. Tā spīdzinās mani tik ļoti, līdz es pie tās pieradīšu. Tad arī tā mani pametīs. Vai arī nosmacēs un dosies tālāk meklēt kādu citu vientuļu dvēseli.
Doma par iestrēgšanu miglā rada vēl lielāku izmisumu, atliek vien cerēt, ka tā nespēj to saost. Mierinu sevi ar domu, ka migla kliedēs manu vientulību un ieaijās savos apskāvienos, taču pie potītēm nepārtraukti glaužas ledainai vējš, kas jau atsviedis pirmos miglas pilienus, kas kā skābe dedzina manas pēdas. LŪDZU IZGLĀBIET KĀDS MANI PIRMS NAV PAR VĒLU!!!! Velti, šoreiz pat atbalss neatskan. Lūdzu izglāb mani! Vairs nav palicis daudz laika...

Kad Noass bija izveidojis šķirstu un no katra dzīvnieka pa diviem veda uz tā, kapibaru pārim tikko bija piedzimuši bērniņi. Viņi negribēja bērnus atstāt noslīkstam, tāpēc meklēja risinājumu, kā arī viņus dabūt uz šķirsta.
Tajos laikos kapibaras un ķenguri dzīvoja uz viena kontinenta (vienā kontinentā) un bija tuvi draugi. Kapibaras lūdzās ķenguram, vai viņš nevar viņu jaundzimušos bērneļus, kuri bija tik mazi kā ābols, paslēpt savā kabatā. Protams, jau tajos laikos nekas nenotika bez maksas, un kapibaras atdeva ķenguriem visas savas teritorijas un duci ar īpaši kultivētajiem augu stādiem.
Kad pienāca laiks kāpt uz šķirsta, Noass pat neiedomājās pārbaudīt ķengura vēdersomu, jo tā izskatījās tukša. Taču mēnešiem ejot drīz vien citi zvēri ievēroja ķengura briestošo vēderu un nosūdzēja Noasam. Noass veica somas pārbaudi un atrada tajā divus kaķa lieluma kapibarēnus. Bīstoties Dieva dusmas un bailēs par pārtikas trūkumu vēlākajos mēnešos, ūdenim nedaudz atkāpjoties, viņš abus bērnus izsēdināja uz kāda kalna, kura sausā kore bija tikko redzama vairs ūdens. Lielo kapibaru sirdis lūza skatoties, kā šķirsts attālinās no plašajā pasaulē izmestajiem bērniem.
Kas notika ar uz šķirsta palikušajām kapibarām nav zināms ,jo nekādi rakstiski avoti nav saglabājušies, taču uz kalna izmestās kapibaras pielāgojās uzturam, kas sākotnēji sastāvēja tikai no augiem un izveidoja vienu no mūsdienās spēcīgākajām, un ietekmīgākajām impērijām-Kapibāriju.

kapibaras ir lielākie grauzēji un brīnišķīgākais dzīvnieks uz Zemes!