Ak, pavasari, pavasari, ko tu dari!
Ak vai kā gribas gribas visiem skaļi saukt.
Ak, pavasari, pavasari, ko tu dari!
Mēs visi gauži lūdzamies, beidz prātus jaukt.
Kad pēc kāzām viņš ir vīra godā,
Skatiens jau gar citām dāmām lodā,
Večiem esot daudz kas tā kā runčiem,
Bieži gribas līst zem svešiem brunčiem.
Mīla, kura apdedzināt spēja,
Vēsa nu kā vakardienas tēja,
Dzīve - tā ir kartupeļu placis,
Kas tāds lielāks cūka – vairāk racis.
Kad ir atkal pavasaris dabā,
Puisis saka – paliec sveika, labā,
Mana sirds kā krievu zeme plaša,
Tagad tavā vietā nāks Nataša.
Tā tas gāja gadus trīs vai sešus,
Vīrs bij’ iz_blandījis ciemus svešus,
Tāda dzīve drīz uz nerviem krita:
Filma veca, tikai bilde cita.
Pavasar’s kad atkal zemi glāsta,
Puisis savai sievai klusu stāsta:
Šitā runču dzīvīte tik glupa,
Labāk ir un ir pie sievas pupa.