man liekas, ka es atkal jūku prātā. sirds sitas tik ātri un nesanāk ievilkt pietiekami daudz elpas, pirsti neraksta tik ātri kā gribētos. Man gribas izšķaidīt galvu pret galdu, asinīm nokrāsojot gaišās sienas sarkanas. Es atkal divreiz eju pārbaudīt vai aiztaisīju gāzi pēc ēdiena uzvārīšanas, lai gan katls taču nevārās. Bail, ka kaut kā nejauši nodzēsu nevis izslēdzu. Es nevaru izbēgt no savas galvas un man gribas skaļi bļaut. nolēkt no tilta. dīvains nemiers un stress iekšēji rauj mani un dedzina es nezinu ko iesākt un šādi jau nesen atkal bija un tad man bija bail aiziet gulēt jo man likās, ka ja es aizmigsu es nekad nepamodīšos un man nebija bail nomirt bet bail ka mani tādu atradīs paziņas un bail ka neatradīs līdz sākšu pūt un šajā ēkā dzīvo tik dauudzi cilvēki kuram tas izbojātu ikdienu un tagad es nezinu bet es es es nezinu kas ir īsts un ko vispār kas nozīmē un kā es esmu nokļuvusi šeit disasociējos no realitātes un vienlaikus esmu pārlieku ieguvusi apziņu kas man nepatīk jo tagad es domāju par to cik nereāls šis viss ir un viss kas noticis pirms tam