izmisīga vientulība
Es sēžu vienatnē savā istabā. Nogaidīju brīdi līdz istabas biedrene aiziet, jo ir grūti izstāstīt viņai, kāpēc es rakstu stundu no vietas pie datora, bet kursa darbu tā arī nekad nevaru uzrakstīt. Ciba man Tu pietrūki, Tu man pietrūkstī brīžos, kad es nepietrūkstu nevienai citai dzīvai dvēselei uz šīs zemes. Brīžos, kad es slīkstu savās slāpēs pēc cilvēcības un kontakta. Kad man vajag izbļauties, jo neviens mani nedzird, tad tu man pietrūksti. Es esmu palicis viens šajā pasaulē. Man pietrūkst viena silta vārda, viena apskāviena. Viņa mani atkal kārdinoši velk pie sevis, savos pelēkajos apskāvienos. Vismaz Viņa mani vēl tur ciet. Lūkojos istabas sienā ar tukšu un neizteiksmīgu skatienu, viņa nevēlas mani redzēt runājam ar citiem, es esmu viņas, bet viņa nav mana, viņa nāk un iet, bet vienmēr paliek.
Viņa saka, ka man piestāv sarkans, vēl vairāk - man piestāvētu gulēt sarkanā kleitā uz grīdas vai vannas istabā ar sarkanām krellēm, kas rotātu manas rokas. Un man gribas piekrist viņai, jo neviens cits man nekad nesaka, ka es labi izskatos tā vai citādāk, neviens cits nevēlas parunāt ar mani, ievilkt savā apskāvienā. Jo esmu tikai es un Viņa. Tā nav izvēlē, tā vienkārši ir.
Viņa ir palikusi tik smaga uz maniem pleciem, tik cieši žnaudz, nespēju vairs tikt laukā no gultas. Uzlieku smaidu un izlikos izkāpjam no gultas, izliekos runājam un ēdam, lai gan man nemaz negribās ēst, zudusi apetīte. Izliekos dzīvojam, kamēr esmu gultā viņas apskāvienā un ceru neeksistējam. Es jau neeksistēju Tev, neeksistēju apkārtējiem, vienīgais, kam esmu palicis ekistējam esmu es pats.
Skējienā pēc skaistākas dzīves nevar neko iegūt. Es piedzimu un esmu nolemts būt vienmēr sabiedrībā nepieņemts. Zāle zaļāka ir t visur, bet man apkārt ir neredzems elektriskais žogs, kas nelaiž tai klāt.
Tev izdzīt mietu man caur sirdi bija tik viegli kā izdzert glāzi ūdens, bet es tajā pašā ūdenī slīkstu. Gribētos teikt, ka tu skaties no malas un smejies par mani, bet tu jau nezini, ka man sāp, jo kam gan ir sāpējis no glāzes ūdens vēsā vakarā? Tu nesmejies, tev ir vienalga, pat nedomā par mani. Esmu tikai vēlviena tavā garajā sarakstā, sajaucos kopā ar citiem smilšu graudiem tavā prāta jūrmalas krastā. Nekad vairs mani netradīsi, nekad vairs neiekritīšu tev prātā. Tu turpini savu dzīvi bez izmaiņām, es mēģinu tā turpināt dzīvot savējo, bet...Man nesanāk. Es tikai gribu atbildi, kāpēc paskatījies uz mani ja neplānoji paturēt kaut uz brīdi tuvāk. Tu esi akmens manā notikumu grāmatā, kamēr es smilšu graudiņš tavā.
Viņa saka, ka man piestāv sarkans, vēl vairāk - man piestāvētu gulēt sarkanā kleitā uz grīdas vai vannas istabā ar sarkanām krellēm, kas rotātu manas rokas. Un man gribas piekrist viņai, jo neviens cits man nekad nesaka, ka es labi izskatos tā vai citādāk, neviens cits nevēlas parunāt ar mani, ievilkt savā apskāvienā. Jo esmu tikai es un Viņa. Tā nav izvēlē, tā vienkārši ir.
Viņa ir palikusi tik smaga uz maniem pleciem, tik cieši žnaudz, nespēju vairs tikt laukā no gultas. Uzlieku smaidu un izlikos izkāpjam no gultas, izliekos runājam un ēdam, lai gan man nemaz negribās ēst, zudusi apetīte. Izliekos dzīvojam, kamēr esmu gultā viņas apskāvienā un ceru neeksistējam. Es jau neeksistēju Tev, neeksistēju apkārtējiem, vienīgais, kam esmu palicis ekistējam esmu es pats.
Skējienā pēc skaistākas dzīves nevar neko iegūt. Es piedzimu un esmu nolemts būt vienmēr sabiedrībā nepieņemts. Zāle zaļāka ir t visur, bet man apkārt ir neredzems elektriskais žogs, kas nelaiž tai klāt.
Tev izdzīt mietu man caur sirdi bija tik viegli kā izdzert glāzi ūdens, bet es tajā pašā ūdenī slīkstu. Gribētos teikt, ka tu skaties no malas un smejies par mani, bet tu jau nezini, ka man sāp, jo kam gan ir sāpējis no glāzes ūdens vēsā vakarā? Tu nesmejies, tev ir vienalga, pat nedomā par mani. Esmu tikai vēlviena tavā garajā sarakstā, sajaucos kopā ar citiem smilšu graudiem tavā prāta jūrmalas krastā. Nekad vairs mani netradīsi, nekad vairs neiekritīšu tev prātā. Tu turpini savu dzīvi bez izmaiņām, es mēģinu tā turpināt dzīvot savējo, bet...Man nesanāk. Es tikai gribu atbildi, kāpēc paskatījies uz mani ja neplānoji paturēt kaut uz brīdi tuvāk. Tu esi akmens manā notikumu grāmatā, kamēr es smilšu graudiņš tavā.