Mana ikdiena ir tīri ciešama. Vakar ar draugiem bijām ezītī. bļāviens, kad ... ir tikai tkreklā es nespēju nesiekaloties. Nesaportu, kāpēc viņš vēl mēgina nomest svaru, ja izskatās perfekti. Es esmu ticis tam pāri un man nav simpātijas pret viņu, bet damn... that body.
Ar ,, sākam sist viens otru ... saka, lai nomierinamies, sāk turēr ,, beigās paņem mani aiz vidukļa, paceļ gaisā, es pat nepaspēju pretoties, un nes mani pa ielu, lai es nomierinos, un es varu tikai samierināties un ļaut lai mani nes, jo spēka atšķirība ir milzīga, tāpēc man patīk dažkārt jokot, ka piekaušu viņu. Viņš ļāva, ka mēs viņam iesitam, bet neļauj pārāk traki dauzīt vienam otru. ,, bieži aizraujas un sāk pārāk trakot, tādos brīžos ... atgādināja, lai nomierinās un vilka viņu prom.
Nekad neesmu tik ļoti droši un pasargāts juties, kā jūtos viņa klātbūtnē. sajūta, ka viņš spētu pasargāt mūs no visa. (vakar nosargāja vienu no otra)Viņam blakus staigājot es būtu gatavs iziet cauri maskačkas tumšākajiem nostūriem pilnīgā tumšā, arī vakar, paslēpos no,, aiz viņa. Viņš ir kā mūra ēka, viņam blakus esot man pazūd visas bailes. Un tas ir dīvaini, nekad iepriekš šādu sajūtu nebiju jutis kādam blakus. Bet ... ir ne tikai garš un būdīgs, bet arī ļoti prātīgs un nosvērts. Pilnīgi nekādas agresivitātes, lai gan garāmgājējs no malas nepateiktu kāds miera minka viņš ir. kā mierīga jūra. Tik noslēgts un mierīgs. Protams, ir lietas kas besī viņā, kas ir viss pārējais un tas, ka viņš pats nekad neko neierosina un mēs runājam tikai tad, kad esam draugu lokā, divātā 0 komunikācijas, viņš pat man nesūta instagram jociņus.
vakar bija laba diena. Visa nedēļas nogale bija laba. Šodien izgāju 3 h pastaigā ar citiem ļaudīm.
bet kaut kas dziļi sirdī pietrūkst. Man neizdodas izveidot tādas saiknes ar cilvēkiem, kā tas izdodas citiem, man neviens nekad privāti nerakstīts, nesūtīs jociņus, nezvanīs, nekur nesauks. Un es nezinu kāpēc tā ir, bet man nekur neizdodas iekļauties, vienmēr būšu dīvainis tur malā. Dažkārt es nespēju uztvert pasauli un jūtos tā, ka nespēju parunāt, kustos dīvaini, pilnīgi kā cilvēki ar garīgiem traucējumiem, gaŗigo atpalikumu .ar mani vienmēr cilvēki runā citādākā manierē nekā ar pārējiem, es vienmēr esmu tas, kurš runā vismazāk, nezina par ko runāt, nespēj iekļauties sarunā. tas ir mokoši. man nekad cilvēki neparādīs kaut ko smieklīgu, ko viņi ieraudzījuši telefonā vai nesauks aiziet uz veikalu. man raksta tikai un vienīgi, lai dabūtu palīdzību ar studijām. ar mani nejoko un nav tā savstarpējā vārdu apmaiņa, ko veido ar parējiem. es nespēju no tā izbēgt. man neviens nekad neraksta tā pat vien lai pačatotu. un esmu dīvainis un neesmu tāds kā visi un visiem riebjos un nemāku izrādīt emocijas un nemāku reaģēt pienācīgi uz lietām. un un un un
un ar mani nerunās tā kā ar visiem pārējiem jo ar visiem pārējiem runā citādāk un ar mani cilvēki nedalās ar saviem pārdzīvojumiem, bildēm, jokiem, notikumiem, neklačojas un un un un un šis viss mani iekšēji ēd un es nezinu ko iesākt bet es nespēju paraudāt pat un pilns ar emocijām, liekas, ka uzspŗaģšu es stāvēju dušā un situ galvu pret sienu, nespēju nostāvēt ar mani cilvēki neveido sarunas tikai apmainas vārdiem un es stāvēju dušā un gribēju izraudāties bet asaras nelija un bija tāds tukšums un izmisusms ka