es · reāli · nezinu...

Piedot sev ir grūtāk nekā piedot citiem. Es vēl neplānoju piedot. Varbūt ajadzētu, bet neplānoju. Varbūt apzināšanās ir solis tuvāk piedošanai? Vispirms, lai piedotu, ir jāaizmirst. Citādi es būšu tur pat, kur biju. Biju izdzēsis tik daudz, bet tagad viss ir atkal ticis izvemts. Mēģinu atcerēties, kā es aizmirsu pirms tam. Taču tas ir tik sen jau, ka esmu aizmirsis. Varbūt pēc gada no šodienas es atskatīšos un vairs neatcerēšos, kā es aizmirsu šo visu. Tā noteikti būs.
Man vajadzēja likties mierā jau sen, tad varbūt viss neliktos tik svaigs. Es uzzināju visu, ko gribēju zināt, taču mieru atbildēs neradu. Pārāk daudz skatu punkti dzirdēti, katrs nākamais iznīcina iepriekšējo un attaisno sevi. Es vairs nezinu kam ticēt. Vislabāk jau laikam būtu neticēt nevienam un aiziet un aizvērt aiz sevis durvis. Lai viss paliek tur, kur tas atrodas un es esmu prom. Noslaucīt katru puteklīti, aizvākt sevi no tās pasaules, notīŗīt savas dubļainās pēdas. Uz ko es maz vēl gaidu vai ceru? Es nezinu.

man paliek pretīgi cenšoties izlasīt savas senākas emocijas. Pat neizlasīju līdz galam visu, ko reiz rakstīju. Aizveru ātri ciet. Laikam jau ir labāk, ja reiz tagad man tas šķiet pārspīlēts. Es gan zinu, ka nebija, tās bija tīras emocijas, bez laika un citu ietekmes. Un tas viss ir drausmīgi. Kā kāda cita rakstīts, bet tas viss ir patiess. Ārā spīdēja saule, es staigāju pa ciematu bez pārtikas veikaliem un raudāju. telefonam bija tikai pāris procenti. Vēders neizturami sāpēja, ka gribējās kliegt. Kaut kā izdevās pārstāt raudāt, atradu autobusa pieturu, bet izlādējās telefons, tā nu es sēdēju, bez iespējas noteikt laiku, un gaidīju autobusu, vēdera sāpēs saliecies.