agrāk es šeit rakstīju, lai izliktu savas sajūtas, dusmas uz pasauli, riebumu pret sevi. Jūtu, ka pēdējā laikā man vairs neparasās. Ir iestājies tukšums, kas man riebjas vēl vairāk. Man gribas sakāpinātas emocijas, pat ja tas ir naids. Es jūtos tik mierīgi. Rakstīšanai tas neder, lai rakstītu vajag dzinuli. Ja nav kaut kā, kas iekšā sakrājies un raujas laukā, tad nekas labs nerakstās. Jau tagad jūtu, ka piespiežu sevi un neiet tik raiti un skaisti, kā agrāk. Tas rada nepatīkamu sajūtu, zūd pacietība, gribu nomest malā datoru, bet esmu nosolījies sev beidzot kaut ko uzrakstīt. Jau sen mani raksti vairs nav īsti nekur liekami.
man pēkšņi ir radies spēks sevi piespiest mazgāt, kārtot, tīrīt, ievērot elementāru higēnu. Manas istabas grīda ir tik tīra, ka varu staigāt baltās zeķītēs. Toties rakstīt es nespēju, pārāk maz pacietības.
vēl, protams, pašcenzūra. to, kas patiešām grauž es šeit nevaru rakstīt, jo neesmu pārliecināts, ka psihi cilvēki pus gadu vēlāk nestalko manu pilnīgi bezjēdzīgo blogu, kas ir miskaste no maniem ikdienas notikumiem.
Tātad, turpinot. Es savā prātā radu citādas personības cilvēkiem. Nē, ne gluži radu. Akli neredzu cauri. Ieraugu skaisto un ignorēju pārējo. Kā, piemēram, ignorēju to, ka, izrādās cilvēks ar kuru runāju ir pretējs dzimums nekā es domāju. Galvā uzbūvēju stikla pilis ar gaisa dārziem, ieslīdēju dm'os un tad izlikos, ka nemaz neesmu šokēts par to. Nu labi, par laimi pārāk sevi neapkaunoju. Bet personība galvā tik ātri nepazūd. Um vilšanās. (nē, man šodien ne pa visam nesanāk rakstīt, vārdi netek gludi, bet liekas, kā piespiedu kārtā izvemti). Es izveidoju personības, kas ir jaukas, siltas, jautras un unikālas, un tad naktīs raudu par to, ka patiesība ir skarba un tāda cilvēka nemaz neeksistē. Es nekad nerunāšu, nepavadīšu laiku ar šo personu, kas ir tikai manā galvā. Uz zemes nemaz nav tāda cilvēka, precīzi tāda, kādu es izveidoju savā prātā. Un tad rodas iekšējs nemiers, kad ieraugi to, kuram piedēvēji šo personību, bet tas nemaz nav tas pats cilvēks. Tā ir tikai ārējā čaula manai fantāzijai. Nē, es nepareizi izsakos. Cilvēki maldina un izliekas labāki nekā ir patiesībā. Noslēpj savus skeletus un saka, ka viņiem tādu nemaz nav. Izliekas tik atklāti, ka es noticu. Un tad, kad ĪSTĀ UN SKARBĀ PATIESĪBA iznāk gaismā, es nespēju pieņemt, ka rieksta čaula ir pārsista, bet vidū nav kodola, tas ir sapuvis vēl pirms paspēja izveidoties. Nekad šads cilvēks nav eksistējis. Vai labāk būtu bijis nezināt patiesību. Tagad, kad es zinu, tad, protams, es uzskatu, ka šādi ir labāk. Bet pirms tam? pirms tam man nebija iemesla to apšaubīt. Kamēr patiesību nezina, timēr labāk ir nezināt. Tiklīdz kaut mazākais pavediens parādas gaismā, labāk ir uzzināt visu.