skatos ārā pa virtuves logu un ar roku ik pa laikam iestūķēju mutē, ko ēdamu. skatos un ēdu, sēžu. ar katru nākamo minūti mans kunģis piepildas ar vien vairāk un pēc pus stundas esmu pieēdies, bet apstāties vairs nevar. ēst! ēst! ēst! ēdu līdz esmu pārēdies. līdz nav vairs labi. un tad es atceros par nelabumu un visu, kas nāca pēc tam. skaisto, kas mijās ar pretīgo. ēdu vairāk, lai prāts ir noslogots ar ēdiena uzņemšanu. runā, ka vientuļi cilvēki "apēd emocijas". man tas nekad neizdodas un arī šis vakars nav izņēmums. es tikai gribu paēst. nenormāli, nežēlīgi, līdz vemšanai. pametu skatienu uz pulksteni-drīz būs pagājusi stunda. acis grib vēl, bet kuņģis nepieņem. izdzeru glāzē palikušo kolu un paķeru zobu birsti. vajadzētu tīties gulēt. pat netieku līdz gultai, kad sāku domāt par nekad nepamēģinātajām iespējām, šaubām, kas mani apturēja, līdz kļuva par vēlu. varbūt būtu bijis labi, ja es būtu darījis, nevis gaidījis. varbūt arī nē. ieveļos gultā. aplienu zem segas. bet miega vietā acīs riešas asaras. esmu nožēlojams, pelēks un nevienam nevajadzīgs. laižu visu cauri hronoloģiskā secībā. vienas dinastijas beigas ir citas sākums. lai viss apaug ar putekļiem! nevajag valdniekus un no tiem atkarīgos pavalstniekus. man vajag mīkstu mākoni, kurā iegulties, paslēpties, spēlēties. esmu sūdīgs spēlētājs, tavas uztraukumam par manu nodarbošanos ar azartspēlēm nebija pilnībā nekāda pamata. ja tu man ticētu, būtu parādījis. viss ir sagājis putrā, murskulī. atpiņķerēt vairs nevar, atliek tikai izmest. iemetu misenē pie citiem sūdiem.
ceru aizmigt mežonīgi raudot.
ceru aizmigt mežonīgi raudot.