manām smadzenēm patīk taisīt trikus. Piemēram, pašlaik tās ir izdomājušas, ka vairs neizdalīs seratonīnu. Vispār. Jau ilgi tā. Mans miega režīms ir sačakarēts un es visu laiku gribu ēst, lai aizpildītu tukušumus. "Zems serotonīna līmenis organismā ietekmē atmiņas un garastāvokļa pasliktināšanos, kas var izraisīt tādus simptomus kā apgrūtināta aizmigšana, zems pašnovērtējums, uztraukums, agresija un pastiprināta tieksme pēc saldumiem."
Vakar tās izdomāja uztaisīt mentālo sabrukumu, kamēr es skatījos seriālu. Kadrs bija pat bērniem draudzīgs, nebija iemesla tām izdomāt tā reaģēt. Bet tās ieslēdz kaut kādu "tu esi nožēlojams, normālie tā nedara" režīmu, kurā pārmeta man un lika sekundes simdaļā raudāt un panikot vienos naktī. Un tad es nejauši aizsēdējos pie laptopa līdz pus trijiem naktī.
Es gribētu būt normāli funkcionējošs cilvēks. Ar siltu ģimeni un radiem. Pāris draugiem. Kaut ko īstu šajā nolādētajā pasaulē. Mammu, kura vismaz uz svētkiem uzzvana, nevis sūta sms. Someone who cares. Tā vietā man ir sviesta ciba, kurā sevi apkaunoju un ceru, ka pazīstamie nelasa.
Es mēģinu atbalstīt cilvēku, kuram grūti, kamēr slīkstu savās problēmās. Ak vai, kāpēc mentāli nestabili, garlaicīgi cilvēki pievelk mentāli nestabilus, garlaicīgus cilvēkus.