|
| nu, kas vēl ir sasniedzis to vecumu, kad retinols un krēms tiek likts arī uz kakla un dekoltē?
|
|
| pēdējās reizes, kad es lasīju vismaz kaut ko attāli par modes tendencēm pasaulē vai kaut ko par modes analīzi vai vēsturi, varētu būt pirms manām pēdējām nopietnajām attiecībām.
|
|
| viss jau būtu forši, bet vakar bija algas diena, un algas nebija, kas ir vispār pirmo reizi, kopš es te strādāju, tagad man būs neplānota finansiālā askēze, kas varbūt ir labi, jo man varētu būt kaut kādas šopaholisma pazīmes.
gribēju arī uztaisīt pavasara revīziju garderobē, jo šķiet, ka velku kādas 4 drēbes no visām, kas man ir, līdz ar to man te tāds paradokss. iespējams būs jāpāriet uz vienas drēbes pirkumu mēnesī - kā saka - vienu, bet labu, bet tad var sanākt, ka man nav, ko vilkt, jo īpašos "izmet lieko" uzplūdos es mēdzu pieiet tam tik centīgi, ka beigās izmetu par daudz...
tomēr, nē, esmu īpaša sniegpārsliņa, un man vēl nav sindroma nosaukuma.
|
|
| iegāju šodien rimčikā, mazajā, un ledusskapjos viss ir plastmasas iepakojumos. es te nešausminos par plastmasu, par to citu reizi. bet to, ka viss ir iepakots un sapakots. nekas no tā, kas varētu būt svaigs un apetītlīgs, tāds nav. es skatos uz tiem plauktiem un neko no tāman negribas ņemt un nopirkt un pagatavot. absolūti neiedvesmojoši. tādā ziņā rīgā vai kādā lielākā pilsētā gan jau ir foršāk, bet te... kaut kas nav. tirgus aukstajā sezonā arī nepiedāvā neko baigi labo. es jau tik ilgi ēdu vienus salātus, ka jau sāk drusciņ pieēsties, bet arī negribu gatavot tur lazanjas un tamlīdzīgi, kas noteikti būtu garšīgi, bet mans organisms gan jau būtu tādā šokā, ka uzreiz pieņemtos svarā par 5 kg. no way back now, jāturpina vien ēst dārzeņi. bet nu labi, labi, kad es aizbraucu uz darbu, tad vietējā ēstūzī ēdu kotleti un ko jau nu vēl viņi tur uzurnājošu tajā dienā ir pagatavojuši. kaut kad arī lazanju. cheat day, vai? |
|
| šorīt braucu uz servisu, jo mašīnai iedegās check engine lampiņa, un tā kā esmu apņēmusies pret šo mašīnu attiekties atbildīgi - uzdot jautājumus par nezināmo un sekot līdzi (gana daudz punu pierē sasisti no iepriekšējām mašīnām, bet man tāpat kaut kā pa vienu ausi iekšā un pa otru ārā tās mašīnu lietas, bet es cenšos un mācos #adulting), tad, manuprāt, noorganizēju diagnostiku diezgan operatīvi. gatavojos sliktākajam (lielam rēķinam), bet sāka spīdēt saule (burtiski), un ceļš bija tik gluds, un mašīnu maz, neviens nebremzēja satiksmi, man beidzot bija laiks mierīgi paklausīties savu pleilisti veselas 35 minūtes bez pārtraukumiem, un tas patiesībā bija pat relaksējoši.
rezultātā tika konstatēts, ka vaina ir kaut kur par/ap/pie svecēm, kas varētu neizmaksāt pusi algas, un tas jau ļāva uzelpot mierīgāk, jo kaut kā to stresu pēdējā laikā pietiek, esmu gatava pavasarim un esmu gatava lietas ņemt vieglāk, bet lietas vēl tur mani cieši un negrib laist vaļā. |
|
| ļoti sen neviens nav dāvinājis glāzes. sulas glāzes būtu pašā laikā, citādi skatos, ka nav pietiekami daudz vienādu glāžu, un tā arī neesmu tikusi līdz kārtīgiem empīriskiem pētījumiem par to, kā kristāla glāzes atmazgāt, lai ir caurspīdīgas. tagad vairs nemazgāju tās trauku mašīnā, bet tās tik un tā ir miglainas!
kur labāk pirkt jaunas? vai gemosā tagad var maksāt arī ar kaut ko citu, nevis tikai ar swedbank? |
|
| brīžiem es domāju, bet vai nez vispār ir vērts tagad veikt kaut kādus remontus un pirkt jaunas mēbeles?
|
|
| es tiešām domāju, ka straume oskaru nedabūs. nevis tāpēc, ka nebūtu pelnījuši, bet tāpēc, ka tas ir oskars, un tā ir amerika, un nav īsti pēc viņu drēbes. tāpēc, septiņos no rīta atverot ziņas, un kā pirmo ziņu redzot, ka oskars ir, man bija ļoti, ļoti patīkams pārsteigums un visu dienu drusciņ pacilāti, tiklīdz to atcerējos, tā, it kā pati būtu roku pielikusi. tāpat kā ar hokeja bronzu, - kuram gan vairs rūp tie citi oskari šogad! |
|
|