tava · bilde*

Ūdens lāšu cietumnieki, mēs neesam nekas vairāk kā mūžīgi dzīvnieki. Mēs karājamies pilsētās bez brillēm un afišu čukstos mūs neviens vairs neaiztiek. Kā labā viss šis lielais un trauslais entuziasms, kas šaubās par izsīkstošo prieku? Mēs nepazīstam neko citu kā tikai mirstošas zvaigznes; mēs skatāmies sejās; un mūs apsteidz bauda. Mūsu mute ir lielākā kabata, kurā raud lietus; mūsu ausis griežas bez bailēm, bez kaisles. Nav vairs neviena šajās kafejnīcās, kas mūs vienotu, lai iedzertu šos svaigos dzērienus, šos novēlotos alkoholus, un galdi vairs nav saindēti kā trotuāri, kuri nokrituši pie miruša ormaņa kājām.

Kādreiz mēs pārdevām vēlreiz savas lielās un aukstās rokas, un mēs sevi piesaistījām kokiem, kas bija nodarbināti ar sauli. Viss, mūsu riņķojums, mūsu dziesmas, bet persona vairs nezina par savas sirds cīņu. Februāris mūs ir pametis.

Lieliskākās stacijas par mums vairs neiestājas: garās krāsas no mums baidās. Tomēr varētu pacensties vēl dzīvot šīs plašu minūtes, šos lambordžini gadsimtus. Mēs mīlam kādu citu, nevis gada nogales sauli, vienkāršos patriotus, kas uz mums skatās caur aizkariem kā mūsu bērnības nepacietīgās plēves. Nav vairs neviena, kas atspoguļotos šajos dzērienos, kuri pārcilvēko absurdos dzīvniekos, pazīstamos augos.

Pilsētas, kas mūs negrib vairs mīlēt, ir mirušas. Paskatieties augšā uz sevi: vairs nav kam līt un šīs lielās zemes, ko mēs beidzam nogaršot, ir vājas. Mēs bakstam pa taisno šajos tundras skolniekos, kas raud lietu mūsu sapņos. Tur prom uz mums runā, ka tuvojas brīnumbērnu ieleja: pazuduši zirdziņi mūžīgi dejo tālajos rietumos un krīt uz nerviem muzejiem.