Ūdens lāšu cietumnieki, mēs neesam nekas vairāk kā mūžīgi dzīvnieki. Mēs karājamies pilsētās bez brillēm un afišu čukstos mūs neviens vairs neaiztiek. Kā labā viss šis lielais un trauslais entuziasms, kas šaubās par izsīkstošo prieku? Mēs nepazīstam neko citu kā tikai mirstošas zvaigznes; mēs skatāmies sejās; un mūs apsteidz bauda. Mūsu mute ir lielākā kabata, kurā raud lietus; mūsu ausis griežas bez bailēm, bez kaisles. Nav vairs neviena šajās kafejnīcās, kas mūs vienotu, lai iedzertu šos svaigos dzērienus, šos novēlotos alkoholus, un galdi vairs nav saindēti kā trotuāri, kuri nokrituši pie miruša ormaņa kājām.
Kādreiz mēs pārdevām vēlreiz savas lielās un aukstās rokas, un mēs sevi piesaistījām kokiem, kas bija nodarbināti ar sauli. Viss, mūsu riņķojums, mūsu dziesmas, bet persona vairs nezina par savas sirds cīņu. Februāris mūs ir pametis.