jau pāris dienas neliek mieru šitas te.
šodien braucu no Rīgas.
kā pēc Vangažiem sāka skanēt,
tā pie Valmieras jau bija tā,
ka maģim izbeidzās opcija
"pagriezt skaļāk".



She looks like the real thing
She tastes like the real thing
My fake plastic love

But I can't help the feeling
I could blow through the ceiling
If I just turn and run

And it wears me out
It wears me out
It wears me out
It wears me out

And if I could be who you wanted
If I could be who you wanted
All the time
All the time...

vientulības aukstums kā virve savelkas ap kaklu.
"visi akmeņi zied"
ir sajūta,ka vajadzētu ļauties. tai žņaugšanai.
lai iestājas miers beidzot.

kāpēc no galvas nepazūd jautājumi par dzīves jēgu un visu pārējo?
dzeru jau kuro dienu, bet jautājumi paliek.
kāpēc celies no rīta un iet darīt to, ko it kā jādara?
m?
tāpēc ka pavasars?
varbūt... šodien beidzot to sajutu - siltumu un sauli.
jānovelk mēnesis līdz laivu rallijam, un viss būs labi.

she said -
drown your sadness in me
with white doll face
i followed her

kkāda vīrusa infekcija uzbrukusi, bet šodien jau ir labāk.
laikam tāpēc, ka 0,5 maskavieša ir piebeigts.
rīt varēs objektīvāk spriest, bet šķiet, ka tik sūdīgi, kā pagājušonakt nebūs.
kā savādak?
grūti teikt.
balsis galvā neapklust.
un nav kas viņas apklusinātu.

"wait wait wait
wait wait wait
wait
for the time it takes
a heart to mend a break"
es sen jau esmu miris
tik mana čaula klīst
pa pļavām
pa mežiem
pa ielām
bez mērķa un ilūzijām,
ka vēl kādreiz būs
kas tik labs, kā stacijas 22,
kā zem laternas ūdens ielā
8. janvārī. 2006ajā -
un bezmiegs vajā
-kā fašisti ebrejus-
un katra skaņa,
ko dzirdu,
tuvina pilnīgam ārprātam.
un tas laikam būtu risinājums-
valreka odekolons no rīta
- un amputēti kāju pirksti
pēcpusdienā.
ja tas spētu
apklusināt balsis-
balsis,kas neļauj aizmigt.

tik daudz laika pagāja, kamēr saņēmos izlasīt to, ko tālajā 2003ajā pie izlaiduma diploma saņēmu.
"Pravietis".
no Halīla Džibrāna.
daudz reliģiska mēsla.
kam pa vidu tik trāpīgi teksti,
ka rodas sajūta -
tas par mani un manu dzīvi:
"Un, kad jūs vairs nevarat mājot savas sirds vientulībā, tad jūs dzīvojat savās lūpās, un skaņas ir izklaide un laika kavēklis.
Un ar runāšanu pa daļai tiek nomaitāta domāšana.
Jo doma ir brīvas telpas putns, kas vārdu būrī var gan izplest spārnus, tomēr nespēj lidot."
nespēju es būrī dzīvot. ne tādā. es dzīvoju savā. savu domu būrī, domu, kuras nemāku vārdos izteikt.
piedod, Līga, piedod, Maija.

un vispār - dzer alu no kaut kādas reliģiskas krūzes ("ejiet un dariet" + kaut kāds krusts)... par to noteikti mani sodīs kāds :D

reizēm pietiek ar kaut kādu sīkumu, lai sagruzītos pamatīgi :/

tā tikai izskatās, ka kaķis guļ pilnīgā atrubōnā. īstenībā viņš dzird visu,kas apkārt notiek. un filtrē, kā dēļ ir vērts acis atvēr un kā dēļ ne :)
(paskaties, kā kustas kaķa ausis, kad, viņam guļot, tuvumā kas notiek)

a es teicu jau,ka tas, kas šķita dzeršanas sekas, tomēr - izrādās ir bruka?
"sport ist mord", kā friči saka.
bet sports un alkohols tomēr ir mani hobiji.

tad kad dr.lv tev pie draugiem onlainā ir apaļa nullē, kļūst neomulīgi...jo esi vienīgais no 234, kas vēl nespēj aizmigt un sēž citā realitātē.

izrādās, ka kāds arī atcerās
visticamāk, ka draugiem.lv atgādina :)
bet man pa lielam vienalga.
rīt mēģināsim Ārčija Camaro sniegā likt slīdē.
cik izmaksās tas pasākums finālā (ja kam trāpīsim), nav ne jausmas.
bet beigās tāpat piedzersimies kā lopi.

noteikti ir cilvēki, kuri nesaprata, kāpēc es absolūta izmisuma priekšā situ sev. vai nu vienkārši galvu pret kaut ko stabilu. vai pats ar dūrēm sevi centos izslēgt.
vienkārši tas viss ir. fiziskas sāpes nomāc to, kas galvā iekšā darās. iestājas miers tur augšā.
gandrīz kā zīmulis, kas Homera degunā bērnībā iesprūdis un aptur domāšanu.
un reizē ar to padara viņu par laimīgāku cilvēku.
kaut es būtu pamateni lodē pabeidzis un palicis tik pat truls kā citi klasesbiedri.
House.M.D.s06e09.Ignorance.is.Bliss - rekomendēju

mēģināju aizvilkties uz veikalu kaut kādas dāvanas pameklēt mammai, vecaimammai un tā.
diezgan nesakarīgi sanāca - nevaru to nervozo pūli izturēt - ir tāda sajūta, ka viss viņu stress un steiga savācas manī. un tad man par viņiem visiem ir jāstreso. tas nemiers, kas pārņem, nav aprakstāms.
bēgu prom no turienes.
uz "priekā".
un tagad dzeršu, jo izskatās, ka darbā šodien tāpat nebūs ko darīt.
un skaidrā un bezdarbībā ar visu šito padarīšanu galā netikšu.

ziemassvētki jau 2o gadu nav mani mīļākie svētki.
un vai vispār ir kaut kādi svētki, kas man patīk tagad?
nevaru iedomāties uz sitiena nevienus.
gribas kaut kur aizbēgt un noslēpties, lai neatrod mani tie nolādētie džinglbelsi un santaklausi un visa cita šitā figņa.
varbūt pavisam?
I, I'm a one-way motorway.

izskatās, ka esmu sačakarējis ahileju un kārtējā baša sezona būs beigusies tā īsti arī nesākusies. bet nu - redzēs, kā būs, varbūt, ka nav tik traki, kā šobrīd šķiet.
bet paiet tā īsti nevaru tagad. kur nu vēl paskriet.
kas vēl?
miegs joprojām pa naktīm īsti nenāk.
un neliek mieru visādas domas.
bet gan jau kaut kā tikšu galā.

šodien viss oki, no rīta vēl kaut ko rūca un šņāca Kola, bet - pēcpusdienā kad mājās atnācu - jau abi draudzīgi sagaidīja mani pie durvīm un kolektīvi nokontrolēja atnestā maisiņa saturu.

sāka izskatīties, ka Rums par Kolu lēnām sāk izrādīt interesesi ne tikai kā par rotaļlietu bet gan pretējo dzimumu. nu neko - jāšņikā šim nost šo un to. līdz vetārstam viss normāli. bik jau sabijies bija un drebēja pa ceļam kā apšu lapa. procedūra diezgan fiksa - pēc stundas varēja šamo vest mājā. tāds grīļīgs un nekonkrēts gan vēl bija.
mājās priekšā Kola - rūc un šņāc - nepazīst vairs - dēļ visādām zāļu smakām laikam. mēģina tā kā apostīt, bet tad uzšņāc un mūk prom, un slēpjas. Rums ar neko nesaprot. bet gan jau ka būs ok vēlāk.

pēc darba dienas apsēdos darbā. un sapratu, ka negribu uz mājām. jo tās nav mājas kur neviens īsti negaida.
ok, bik pārspīlēju - gaida divi - rums un kola - bet gribas to sajūtu, kas reiz bija.
un nu vairs nav.
bet nekas.
iedzeršu kādu alu un būs labi.
līdz nākamajam vakaram...