atnāk viens melns kamoliņš un murrādams ieritinas klēpī

un Kola guļ man klēpī.
kaut kā pēdējās nedēļas laikā viņai atkal uznācis šis te-
atnākt un ieritināties klēpī ,
vai arī ielīst gultā, uzgulties uz krūtīm
un aizmigt.
laikam tāpēc, ka auksts paliek aiz loga.
bet varbūt arī kas cits pie vainas.
man vienalga, kas.
ir forši tā.

šodien viss oki, no rīta vēl kaut ko rūca un šņāca Kola, bet - pēcpusdienā kad mājās atnācu - jau abi draudzīgi sagaidīja mani pie durvīm un kolektīvi nokontrolēja atnestā maisiņa saturu.

sāka izskatīties, ka Rums par Kolu lēnām sāk izrādīt interesesi ne tikai kā par rotaļlietu bet gan pretējo dzimumu. nu neko - jāšņikā šim nost šo un to. līdz vetārstam viss normāli. bik jau sabijies bija un drebēja pa ceļam kā apšu lapa. procedūra diezgan fiksa - pēc stundas varēja šamo vest mājā. tāds grīļīgs un nekonkrēts gan vēl bija.
mājās priekšā Kola - rūc un šņāc - nepazīst vairs - dēļ visādām zāļu smakām laikam. mēģina tā kā apostīt, bet tad uzšņāc un mūk prom, un slēpjas. Rums ar neko nesaprot. bet gan jau ka būs ok vēlāk.