cik jocīgi. nekad nebiju domājusi, ka varu būt karjeriste. kaut uz īsu brīdi. šobrīd mani neinteresē neviena dzīva būtne, nu, izņemot, manu ģimeni. pat no barbekjū pārtija pie vienīgās amerikāņu draudzenes atsakos un nebūtu nekas pretīm arī izlaist kādu randiņu, lai tikai varētu padirnēt pie kompja un pataistīt darbus portfolio. un naudu es netērēju izkalidēm, bet gan profesionāliem tūļiem. kas notiek??
laikam tas amerikāņu drudzis ir lipīgs, tas padara nervozu, a ja nu tu nebūsi darījusi visu, lai būtu gana laba.

un vēl tā jocīgi. šobrīd esmu kalifornijā. un ilgojos pēc sniega. bet neviens taču man neliedz pārvākties uz NY. mani netur itin nekas. ilgākā laika posmā, es domāju. un, kaut arī emocionāli esmu piesaistīta konkrētam vīrieša dzimuma pārstāvim, es plivinos. un šodien es atkal atrāvos no zemes, kas mani kādu brīdi bija saistījusi.

es rakstu no zvaignes. kad tu mani lasi, es jau sen esmu citur. tāpēc nekad nesaņemu tavas vēstules. es ceļoju pa visumu un nekur nevienu tā paīstam nesatieku un nekur tā ilgāk neuzkavējos. taču laikam jau tāpēc, ka neesmu vēl savu lapsiņu sastapusi.

viinogas  to teica, bet vai atcerēšos precīzi, nezinu. runa bija par to ka pasaulē pastāv tikai 2 veidu emocijas - prieks un bailes. toreiz es spurojos pretim un teicu, nē nē - kā tad ar mīlestību. Jau kādu laiku es esmu to sapratusi, ka tā ir, Vii, jā. Mīlestība ir prieks, greizsirdība nav mīlestība, tā ir bailes. un tā, tieši tik vienkārši var sadalīt emocijas melnā un baltā.
man par to ir liels prieks un cerams, ka es to nekad neaizmirsīšu, jo tas padara dzīvi daudz vieglāku. nu mazāk krunkainu.