48 stundas
nu jau kā 48 stundas kopš pēdējā smēķa... bet vispirms par lietu...
savu pirmo cigareti nomēģināju, šķiet, otrajā klasē. Neatceros, kur dabūju, atceros tik, ka nesapratu kur prikols.... vienkārši tā vietā, lai dūmus vilktu iekšā - es pūtu cigaretē līdzīgi kā alkometrā. Enivej - laiks gāja uz priekšu, tā sūda papīra caurulīte ar aizbāztajām iekšām manu uzmanību diez kā nesaistīja līdz pamatskolas beigām.... jā - tas ir tas laiks, kad liekas, ka nu jau esi tik liels un nu var visu (tik lai mamma neredz)... pirmie tusiņi, pirmie dūmi... uhh - sīkais putnelis bija spārnos... pirmo reizi, kad sapratu, ka man ir atkarība es strādāju par melnstrādnieku jaunceltnē. Tas bija pēc 9. klases beigām - pa vasaru... taču uzsākot mācību gaitas vidusskolā, man izdevās to pārtraukt.. tā nu laiks ritēja, šad tad rokās vēl pavīdēja cigarete, tad tā atkal nebija kādu laiku manāma. Lietas kļuva nopietnas beidzot 11. klasi - sāku strādāt par jaunāko elektriķi jaunceltnēs. Kaut kā sagadījās iepīties tajos principos, kur tie, kas ik pa laikam uzsmēķē patiesībā vēl aizvien strādā, taču tie, kas tā pat paņēmuši 5 min pauzīti (bez cigaretes rokā) - ir slaisti! tad nu protams, dūms mani ātri pieķēra - nebija jau nekas svešs. Sākot 12. klasi es nevarēju beigt... bet es pat negribēju!!! es sāku saskatīt šajos zilajos dūmos it visu, ko vien vēlējos saskatīt un bija tik labi.... miers, apskaidrība, spēks - tas viss viena dūma attālumā..
es zinu, ka cilvēki parasti vai nu skaļi paziņo, ka met nost vai arī klusītēm to izdara un nevienam neko nesaka... šķiet es šo te vienkārši sev pierakstu - 2 diennaktis bez smēķa? tādi laiki ilgi nav bijuši! izdosies? neizdosies? pēdējo reiz, kad mēģināju - nolūzu 5. dienā... vēl vienu citu reizi pasākums pajuka jau otrajā dienā...
sajūtas nekādas - garastāvokļa svārstības... brīžiem panikas lēkmes, brīžiem milzīga apātija
kāpēc es to daru? 1) jo es izdomāju, ja reiz man ir tik burvīga līgava, tad uz kapiņiem pašreiz tēmēt ir vienkārši stulbi
2) nauda.. lalalaaa... nevienam nav noslēpums, ka cīgiņas paliek aizvien dārgākas
3) ah jā, vēl arī fiziski pacelt hoķi, cerams, 'būs vieglāk ar tīrākām plaušām
savu pirmo cigareti nomēģināju, šķiet, otrajā klasē. Neatceros, kur dabūju, atceros tik, ka nesapratu kur prikols.... vienkārši tā vietā, lai dūmus vilktu iekšā - es pūtu cigaretē līdzīgi kā alkometrā. Enivej - laiks gāja uz priekšu, tā sūda papīra caurulīte ar aizbāztajām iekšām manu uzmanību diez kā nesaistīja līdz pamatskolas beigām.... jā - tas ir tas laiks, kad liekas, ka nu jau esi tik liels un nu var visu (tik lai mamma neredz)... pirmie tusiņi, pirmie dūmi... uhh - sīkais putnelis bija spārnos... pirmo reizi, kad sapratu, ka man ir atkarība es strādāju par melnstrādnieku jaunceltnē. Tas bija pēc 9. klases beigām - pa vasaru... taču uzsākot mācību gaitas vidusskolā, man izdevās to pārtraukt.. tā nu laiks ritēja, šad tad rokās vēl pavīdēja cigarete, tad tā atkal nebija kādu laiku manāma. Lietas kļuva nopietnas beidzot 11. klasi - sāku strādāt par jaunāko elektriķi jaunceltnēs. Kaut kā sagadījās iepīties tajos principos, kur tie, kas ik pa laikam uzsmēķē patiesībā vēl aizvien strādā, taču tie, kas tā pat paņēmuši 5 min pauzīti (bez cigaretes rokā) - ir slaisti! tad nu protams, dūms mani ātri pieķēra - nebija jau nekas svešs. Sākot 12. klasi es nevarēju beigt... bet es pat negribēju!!! es sāku saskatīt šajos zilajos dūmos it visu, ko vien vēlējos saskatīt un bija tik labi.... miers, apskaidrība, spēks - tas viss viena dūma attālumā..
es zinu, ka cilvēki parasti vai nu skaļi paziņo, ka met nost vai arī klusītēm to izdara un nevienam neko nesaka... šķiet es šo te vienkārši sev pierakstu - 2 diennaktis bez smēķa? tādi laiki ilgi nav bijuši! izdosies? neizdosies? pēdējo reiz, kad mēģināju - nolūzu 5. dienā... vēl vienu citu reizi pasākums pajuka jau otrajā dienā...
sajūtas nekādas - garastāvokļa svārstības... brīžiem panikas lēkmes, brīžiem milzīga apātija
kāpēc es to daru? 1) jo es izdomāju, ja reiz man ir tik burvīga līgava, tad uz kapiņiem pašreiz tēmēt ir vienkārši stulbi
2) nauda.. lalalaaa... nevienam nav noslēpums, ka cīgiņas paliek aizvien dārgākas
3) ah jā, vēl arī fiziski pacelt hoķi, cerams, 'būs vieglāk ar tīrākām plaušām
jo uz kapiņiem pa īstam un baigi ātri var tikt.