nūūū, tur ir daudzi aspekti. austrumvācieši sevi vienmēr redz kā lielākos cietējus it visā (arī WW2), deutsche angst pašiem par sevi, savām ērtībām, bezgalīga piesardzība un augstprātīga viszinība bez jebkādām zināšanām. tad vēl "tās tur valstis aiz Polijas" tāpat patiesībā visas ir Krievija (un to nosaka Lielais Vācietis, kas ir kas). viņi mūs vispār neredz kā suverēnas valstis, bet objektus, pār kurām leģitīmi lemj Krievija, ASV un katrs parastais vācietis uz ielas. tad ir nabaga Krievija, kurai ļaunie Rietumi nodarījuši gauži tāpat kā nabaga austrumvāciešiem, līdz ar to ir atbalsts Krievijai, ir sliktais NATO, bet nabaga Krievija tagad parāda sliktajiem Rietumiem, tāpat kā austrumvācieši vairs neļauj sev kāpt uz galvas un balso par AFD. austrumvācieši sevi neredz kā Rietumu daļu.
vīramātes pensionāru burbulis viļņojās, ka jābūt taču diplomātiskam risinājumam, tam vienkārši ir jābūt! tas ļoti atgādināja mazus, aizvainotus bērnus, kas sit kāju pie zemes un pieprasa, lai tiktu izpildīta viņu griba. vācu pensionāri ir izdomājuši revolucionāru risinājumum, kā izbeigt karu Ukrainā: diplomātija!
bet vispār, ja manai balsij pat t.s. vācu ģimenē nav nekāda svara šajā jautājumā, tad ko var gribēt no tiem vāciešiem, kuriem ar reģionu vispār nav nekādas saistības. pateicoties karam, dažs labs vismaz beidzot uzzināja, kur ir tāda Ukraina, kas tā kā būtu bijis jāzina dēļ savu priekšgājēju pastrādātajiem varoņdarbiem bloodlands. pirmā reakcija taču bija, ka dēļ vēstures mēs vispār nedrīkstam iejaukties reģionā, lai tikai, pasarg dies, šiem nekas aktīvs nebūtu jādara un varētu turpināt tikai svētulīgi moralizēt. visa t.s. erinnerungskultur ir tikai tukšs farss, kur kārtējais vācu prezidents kā uzvelkama rotaļlieta jau atkal nopietnu seju brīdina, pamāca un moralizē par "nekad vairs".