pārvilkos galīgi pilna. arī ar bēdām un aizturētām asarām, mamma gan centās atgriezt krānu un apvaicājās par Kas para lietu. nekas, nekas. iekritu gultā un paņēmu hermani naumani lasīt, visi vārdi dejoja kas dārzā kas dārzā bitīt rožu dārziņā, tomēr nomocīju kādus stāstus divus, tad paslīdēja kreisā kāja un ievēlos murgpilnā bērna miegā. pamodos uz vēdera ar krūtīs asi iegrieztiem palaga nospiedumiem, sāpošiem krustiem un salauztām rokām un kājām. tad jau būšu bijusi lietuvēnam laba jājamā ķēve. un tomēr pietika spēka izkāpt no gultas ar labo kāju, paklupt pār sasodīto hermani naumani un izdzirdēt, kā mamma raud.
mamma nedrīkst raudāt.
tagad tik jāizdomā, ko darīt tālāk. telefōna izslēgšana nepalīdz, tāpat kā cinisma un sarkasma uzgriešana autōpilotā.
noausim kājas. atvērsim sirdis. dienu nedienu pakārsim kokā. projām no debess. projām no zemes. aiziesim miglā paganīties.