nolikos slimības gultā, apkuri varēju pat neuzgriezt, jo pati ar sevi tā uzkarsēju gaisu, ka snuķi cilāt sāka kaut kāds pērnais ods. labi gan, ka šito nesaku astoņpadsmitajā, bet mans vācu mājas ārsts vispār patīk vairāk nekā mans latviešu ģimenes, četru gadu laikā nav izrakstījis antibiotikas nevienu reizi, tikmēr, lai ar kādu kaiti Latvijā aizgāju, mājās pārnācu ar antibiotiku papīrīti. ar citām zālītēm arī paskops, vaicajoši skatās, nogaida, ko teikšu, un godīgi pasaka, ka izdzīvošu tāpat, iekrītot gultā, daudz dzerot un ciešot. otrreiz savus panākumus atrādīt arī nav jāiet, nu, lai tikai samaksātu latu, beigās tikai pasaka, ja kas, nāc, ich lebe ja schließlich davon hahaha. hehehe. vienīgais mīnuss, ka dažreiz rindā ar citiem vācu cietējiem un simulējošajiem skolniekiem ļoti ilgi jāsēž, slimajās sezonās, bet pluss tāds, ka esmu koncentrējusi visus savus ārstus ap sevi jeb savu māju, kamdēļ varu aiziet sevi pieteikt, atnākt atpakaļ uz mājām pāris stundas paciest un tad iet pa taisno viņa kabineta iekšā, labi, ne gluži pa taisno, bet pasēžot vēl pusstundu.