lasot vācu autores detektīvu, man vēderā viss sagriezās ļaunās priekšnojautās par turpmāko, kad melns uz dzeltena izlasīju, ka tēvam (kuru sauc par Dolfu, protams, protams, Ādolfu), redz, patīkot vakaros skaļi jo skaļi klausīties Vāgneru. protams, protams, necik daudz lappušu arī nebija jāgaida, kad man taisni pašā sirdī iedūra dunci, ka tēvs esot bijis nacists, kas turklāt piedalījies Varšavas geto tīrīšanā. un pat nevaru sev paskaidrot, kāpēc šis "atklājums" tik ļoti kaitināt kaitina.