varbūt pie vainas bija nevainīgais teikumiņš, kas visu dienu valstījās pa smadzeņu apcirkņiem - "Dievs eksistē, es esmu viņā iekāpis kā sūdā." iespējams tāpēc vilcienā apsēdos īstajā solā. nē, ne tajā, kur sēdēja vīrietis, kas izskatījās esam bijis maniaks ne tikai šajā, bet arī vismaz desmit iepriekšējās dzīvēs, bet pretī kādai jaukai, nekaitīgai meitenei. ar lielu smaidu un kaut kur redzētu skatienu viņa uzcienāja ar brīnumjauku mandarīnu, par ko varen sapriecājos un kā parasti nodomāju "ir tomēr Dievs uz pasaules." gribēju uzcienāt ar grāmatu, bet meitene atteica. kā ar acs kaktiņu pamanīju, pēc kāda laiciņa viņa no somas izvilka melnu grāmatu, vēl nodomāju, "Tvailait" sērija vai kas tamlīdzīgs, un centās lasīt. laikam nesekmīgi, jo viņa piebikstīja un prasīja, ko es lasot. mēģināju izskaidrot. ar otras acs kaktiņu pamanīju, ka viņas melnā grāmata nav vis nekāda "Tvailait", bet gan visparastākā "Baibl", ja vien tā vispār var būt parasta, un līdz ar to arī sapratu, no kurienes jaukais smaids un pazīstamais, ēm, eiforiskais skatiens. mēs apspriedām kaut kādas filmas un galu galā nonācām arī līdz viņas sektai, "reālajam Dievam" un "Jēzus Kristus pieņemšanai par savu kungu," dīvaini šķita, ka viņa man to neuzspieda un nelika darīt kā citi sektanti, bet vienkārši,pat patiesi dalījās savās pārdomās. tāpat viņai arī nebija iebildumu, ka saucu viņas sektu par sektu un sektantus par sektantiem. gribēju arī beidzot noskaidrot, vai viņu sludinātāji/jencīši arī mācās kaut kādos garīgajos semināros, bet meitene nezināja. vārdsakot jauka parunāšanās, "reālais Dievs" arī ir variants.