uzvēlu milzu sniegavīru, nu, patiešām, tik liela bumba nekad nebija izdevusies, tad mani piesaistīja brālēna appikošana, kamdēļ pieļāvu kļūdu un pametu bumbu vienu pašu. garām gāja vietējie krieviņi, laikam mana vecuma, kuri sākumā iznīcināja mūsu pirmo sniegavīru, kas bija veidots kā gubernatora-terminatora Arnolda kopija, tad kaut kādā ārprātā uzbruka manai izcilajai bumbai. kliedzu, ka tas ir mans nepabeigtais sniegavīrs un biju bēdīga. krieviņi kaut ko atbildēja, nesapratu, ko tā arī pateicu, tāpēc viņiem sāka šķist laikam, ka esmu kaut kāda nacionāliste vai kaut kāds cits viņu ļaunākais murgs, kamdēļ šamie sāka kliegt uz mani vāciski. un mazliet arī angliski, droši vien kaut kādus neķītrus lamuvārdus. sīkais brālēns vaicāja, kad viņi aizies un atkal varēsim netraucēti tirināties no kalniņa, uz ko savās zaudējuma sāpēs nedomādama izspļāvu, ka "krievi paši nekad neaiziet, krievi aiziet tikai tad, ja tiek padzīti." mājās sīkais šito filosofiju izklāstīja mammai un bija brāziens. pelnīts.