tam, kāpēc es dodu priekšroku plastilīnam, nevis triepjamlietām, ir vairāki iemesli. tomēr vakarnakts bezmiegā atklāju, ka vasarā esmu pamanījusies iegādāties vairākas kārbas lēto maksimas guaša krāsu, kamdēļ izdomāju, ka jāpamēģina pirmoreiz mūžā uztriept kaut kāds portrets. uztriept, nevis uzgleznot, jo mana pašapziņa attiecībā uz šo lietu ir kurmja līmenī. pirmais, kas, protams, bija jāizdara - jāsagatavo darba vieta, kas patiesībā nozīmēja kļūdu numur viens - izdomāju ietrausties savā naktsguļai saklātajā gultā, blakus noliekot tabureti ar visu nepieciešamo. pēc tam kad viss bija sagatavots un daža laba lieta jau paspējusi no taburetes novelties uz grīdas, radot tādus kā mazliet zaudējumus, dziļi ievilkusi elpu, sāku pārdomāt, kādu portretu tad "gleznošu." neko abstraktu un stilizētu, jo gribējās izmēģināt savus spēkus, radot ko reālistisku. ēm - "reālistisku." dabūju spoguli un savu fotogrāfiju, un sākās mana smagā nakts maiņa. paspēju noklausīties visus Kings Of Leon albumus un noteikti noklausītos arī vēl kādus, ja vien viņiem tādi būtu. rezultāts - ārprātīgākais naivisms (kas man pats pats par sevi patiesībā ļoti patīk), kas nolīdzina manu pašcieņu zemāk par to pašu kurmi, un ar krāsām notraipīta gultasveļa un miesa, pieri ieskaitot. secinājumi - pirmkārt, pat skatoties uz bildi un spogulī, turklāt dzīvojot ar sevi jau gadus 23, neko nezinu par savām proporcijām un proporcijām vispār, nerunājot par to attēlošanu uz papīra. otrkārt, skatoties uz bildi dienasgaismā, nav skaidra krāsu izvēle, it kā es visu nakti būtu klausījusies kaut kādu vienradžu un varavīkšņu mūziku, kas pavisam noteikti arīdzan ir vainojama pie darba nokļūšanas naivisma kategorijā. pēc šīs, kā saka, episkās neizdošanās nolēmu sevi iepriecināt, iemālējot sev blakus Lāča kungu, kas vismaz aizņēma tikai kādas pāris Kings Of Leon dziesmas.
labākais vakarnakt bija tas zilonīgais apmierinājums, spēku izsīkums un patīkami pavadīta laika apziņa. izrādās, ka ne tikai plastilīns ir terapija, bet arī maksimas guašas. gribu vēl!