Es katoļticīgs esmu gan
Un palikt gribu tāds līdz beigām,
Šī baznīca ir māte man,
Es viņas bērns lai esmu sveikā.
Šeit Dievs man allaž žēlīgs būs,
Pa labu ceļu vadīs mūs;
Kaut tā viņš dzīvi šķirtu,
Kā katolis es mirtu.

Īss katechisms. Katoļu grāmatnīcas apgāds. 1944.
(šodien "mūsējie" kapusvētki Ogrē, kas man pilnīgi neko nenozīmē. Rēzeknes kapusvētki bērnībā gan reiz kaut ko nozīmēja - svētīto ūdeni tieši acīs, kad bazņeickungs sauca bērniņus pie sevis un teica īpašu sprediķi. skaidrs, ka es spirinājos un negribēju viņam ne tuvoties, bet mamma aizvilka ar varu un nolika blakus sīkajiem, īsteni katoļticīgajiem radagabaliem, lai tak klausos, esmu laba un svētīga. un tad bazņeickungs mūs visus svētīja ar savu ļoti svēto ūdeni - iemērca spainī birsti vai ko nu tur un tad laida virsū. pēc tam mēs pārrunājām un lielījāmies, kur nu kuram svētītais ūdens ir trāpījis, gluži kā ar karā gūtām rētām. protams, es biju viskrutākā, jo man taču trāpīja tieši acī! bet tas laikam neko daudz nelīdzēja, jo vecmamma vēl bieži atgādināja, ka bez "dievgalda un komūnijas" es dzīvojot gluži kā īstens bezdievis. bet tas nekas, ja ņem vērā, ka suni, kad tas nebija izdēdis savu bļodu, viņa dēvēja par antikristu. protams, viņa jau nevarēja zināt, ka tovasar, kad visi aktīvi ziņoja par pasaules gala tuvošanos, mēs ar māsīcu katoļu lūgšangrāmatā atradām tieši pasaules gala novēršanai veltītus pātarus un aktīvi tos skaitījām gan no rīta, gan vakarā, un, padomā tik, tas nešķīstenis taču tieši tāpēc arī nepienāca.)