ikdienā iepērkoties individuālajā uzņēmumā "Juriks" jeb vienā no Rēzeknes vasarnīcu rajona mazveikaliņiem, es biju dilemmas priekšā - ļaut izpausties savai atmirušajai krievu valodai pilnā sparā, vai arī mēģināt kurbulēt latviski. saprotams, veikala īpašnieks un pārdevējs vienā personā - pats Juriks, kas tātad ir patiešām eksistējošs, nevis mitoloģisks tēls, īsti nesaprata ne vienu, ne otru, kamdēļ man nācās nolaisties arī līdz zīmju valodai un mēģināt attēlot graudu maizi ar rokām. vienīgā skaidrība pa visu šo laiku mums abiem bija par kieģelīša veidīgo rupjmaizi, ko, palīgā gan ņemot arī izstieptu labās rokas rādītājpirkstu, kaut kā tomēr intuitīvi pamanījos pareizi nodēvēt par "kerpičik, iļi kerpič, iļi čto eto takoje (bļe)." Juriks saprata un saprotoši pasmaidīja.
šorīt, pēdējoreiz apmeklējot veikaliņu, Juriks savukārt pirmoreiz man pateica "ludzu", nevis "požalsta". tikmēr blakusstāvošais "pircējs" večulis (man ir aizdomas, ka viņš ir arīdzan ilgstāvošais večulis - Jurika izklaidētājs visas dienas garumā, kad neviens peregāra stilā ieturēts pircējs neiegriežas ne sitams), kas katru reizi pie kases strēba izlejamo alu no jautriem rozā sivēntiņiem rotātas krūzes, man sazvērnieciski ausī čukstēja - "beri šampanskoje.." nu, goda vārds, abi kā uz atvadām. eh.