vēl tikai piebildīšu, ka parasti man patīk skatīties filmas vienatnē (izņemot vienīgi Henekes "Funny Games"), jo vienmēr sakautrējos par to, ka mani tik viegli ir aizkustināt, nu, ka esmu (patiesībā) tik vāja un tā. šodien nācās skatīties ar māsu. un, kad jutu, ka tūliņ, tūliņ augstākā aizkustinājuma pakāpe lauzīsies uz āru, izdarīju kaut ko neiedomājamu - pagriezos, ieskatījos viņai acīs un sāku raudāt. pasniedzu sevi uz šķīvīša bez zelta maliņas. un bija tik labi. apvērsums un revolūcija.