"Un tad, nezinu, kāpēc, bet manī kaut kas pārtrūka. es sāku pilnā rīklē kliegt, apvainoju viņu un pieprasīju par mani neaizlūgt. Es sagrābu viņu aiz sutanas apkakles. ļauna prieka un dusmu uzplūdā es izgāzu pār viņu visu, kas man lauzās ārā no sirds dziļumiem. Kā viņš varēja būt tik pārliecināts par savu taisnību?! Šī viņa taisnība taču nebija pat viena sievietes mata vērta. Viņš pat nevar sevi uzskatīt par dzīvu, jo ir dzīvs mironis. Man, kā šķiet, nav galīgi nekā. Bet es esmu par sevi pārliecināts, esmu pārliecināts par visu, daudz vairāk pārliecināts nekā viņš, pārliecināts, ka esmu vēl dzīvs un drīz pie manis atnāks nāve. Jā, vienīgi par to es esmu pārliecināts. Vismaz es zinu, ka tā ir patiesība, un es no tās nebēgu. Man bija taisnība, arī tagad man ir taisnība un vienmēr ir bijusi taisnība. Tā es esmu dzīvojis, kaut gan būtu varējis dzīvot arī citādi. Es darīju to, bet nedarīju ko citu. Nu un tad? Visu laiku es it kā būtu gaidījis šo brīdi un šo bālo rītausmu, kad pierādīsies, ka man bijusi taisnība. Nekam, itin nekam nebija nozīmes, un es ļoti labi zināju, kāpēc. Arī viņš, mācītājs, zināja, kāpēc. No manas nākotnes dzīlēm pa visu manas aplamās dzīves laiku cauri vēl neatnākušiem gadiem man pretī cēlās tumsas elpa, un šī elpa savā ceļā nolīdzināja visu, kas biaj pieejams tik nereālos mana mūža gados. Ko man nozīmēja citu cilvēku nāve, kādas mātes mīlestība, ko man nozīmējā mācītāja Dievs, cilvēku izraudzītie dzīves veidi, viņu izredzētie likteņi, ja mani pašu izraudzījās viens vienīgs liktenis un kopā ar mani vairākus miljardus citu izredzēto, kuri, tāpat kā viņš, teicās esam mani brāļi. Vai viņš to saprot? Vai saprot? Itin visi bija izredzētie. Bija tikai izredzētie. Bet arī viņus reiz notiesās. Un arī mācītāju notiesās. Kas par to, ja par slepkavību apsūdzēto sodīs ar nāvi tikai tāpēc, ka viņš nav raudājis mātes bērēs?Salamano suns bija tikpat dārgs kā viņa sieva(..) Kāda nozīme, ka Raimons kļuva mans biedrs tāpat kā Selests, kaut gan Selests bija daudz labāks par Raimonu? Kāda nozīme tam, ka Marija tagad skūpstās ar kādu jaunu Merso? Vai viņš, mācītājs, saprot šo uz nāvi notiesāto, vai viņš saprot, ka no manas nākotnes dzīlēm...Visu to kliedzot man aizrāvās elpa. Bet mācītāju izrāva no manām rokām, un uzraugi man draudēja(..) Kad viņš bija prom, es uzreiz nomierinājos(..) Pirmo reizi pēc ilga laika man ienāca prātā mamma.. Šķiet, es sapratu, kāpēc mūža galā viņa bija izraudzījusies sev "līgavaini", kāpēc viņa tēloja dzīves atsākšanu. Tur, arī tur, ap šo patversmi, kur izdzisa cilvēku dzīves, vakari bija līdzīgi skumjam pamieram. Būdama tuvu nāvei, mamma drosī vien būs izjutusi atbrīvošanos un gatavību pārdzīvot visu no jauna. Nevienam, nevienam nebija tiesību viņu apraudāt. Un arī es, tāpat kā viņa, jūtos gatavs pārdzīvot visu no jauna. It kā šīs nesenās lielās dusmas būtu mani šķīstījušas no visa ļauna, atņēmušas cerību, un, raugoties zīmēm un zvaignzēm nosētajās debesīsm, es pirmo reizi atvēros laipnajai pasaules vienaldzībai. Es izjutu, cik tā ir līdzīga man, tik brālīgi līdzīga, sapratu, ka esmu bijis laimīgs un esmu laimīgs vēl tagad. Lai mana dzīve kļūtu piepildīta, lai es nejustos tik vientuļš, man atliek vēlēties tikai vienu: lai mana nāvessoda izpildīšanas dienā sanāktu daudz skatītāju un lai viņi mani saņemtu naida pilniem kliedzieniem." (A.Kamī. Svešinieks)

un grāmatas pēdējā lapā ielīmēta ar meitenīgu rokrakstu izraibināta dzeltena līmlapiņa - "Teju vai līdz pēdējām rindām Kamī neatklāj vai Merso nogalinās vai apžēlos." lai paliek, grāmatu dzīvēs nemēdzu iejaukties.