to, ka sievietes ir maitas, šķiet, iemācījos jau trešajā klasē. kad viena tāda maza sievietīte Lienīte sāka izplatīt baumas, ka es esot iedevusi Aivarelim, kas bija mans labākais bērnības draugs, 20 santīmus, lai viņš ietu ar mani uz gultu. protams, es nezināju, kas tas ir "iet uz gultu", bet lieki piebilst, ka biju aizvainota līdz saknei. un lieki piebilst, ka Lienīte vienkārši bija greizsirdīga līdz saknei. visādas greizsirdības, cepšanās vīrieša gabalu dēļ, nē, man tas nekad nav bijis saprotams, tāpat kā tas, ka visādas sievietītes pēkšņi manī sāk saskatīt kaut kādu tur baigo jau nu sievieti un konkurenti. "es un sieviete?" paskatos spogulī, paraustu plecus un dzīvoju tik tālāk. atvainojos, bet neinteresē.