gulēju letarģiskā miegā kādas stundas piecas jebšu lasīju visnotaļ aizraujošo 1932. gada "Brīvo Zemi". miegs tika kā ar roku atņemts, kad uzdūros lieliskajam rakstam ar skandalozu virsrakstu, ka Rīgā sieviete apprecējusi sievieti!!! stāsts sekojošs: reiz dzīvoja kāds kurpnieks, bija viņam sieva un divi bērni - puika un meitene. kad sieva nomira, kurpnieks vairs nav gribējis savās mājās nevienu sievišķi redzēt, nu un arī nav īsti zinājis, kā tad tās meitenes ir jāaudzina, kamdēļ tad ņēmies audzināt abus bērnus īsti in puiku stail. tā nu meitene izvērtusies par īstenu puisieti, dēvējusies par Jāni, izmācījusies par kurpnieku, atvērusi savu bodi, vārdsakot dzīvojusi ar pilnu pārliecību, ka ir vīrs. nu un arī sabiedrība viņu uzskatījusi par vīrieša cilvēku, tikai brīnījusies, kāpēc Jānis tik traki satraucas, kad kāds pasaka, ka šams sievišķim līdzīgs - smalka balss un maiga seja, rspektīvi. lieki piebilst, ka tēvs, kā jau agrāk vai vēlāk tam bija jānotiek, nomira tāpat kā viņas brālis, kura pasi viņa savāca sev. krūtis Jānis bija nosaitējusi (vai varbūt to paveica jau tētis?) ar audumiem, tā ka tās neattīstījās. ar laiku Jānis nāca pie atziņas, ka nepieciešams blakus ir sievieša cilvēks, kas mājas soli apdarītu, kamdēļ izlēmusi apprecēties. Jānis pats bijusi smuka, nu i sievu dabūjusi smuku. tā abi saticīgi dzīvojuši, kamēr nācies kara dienestu uzsākt, kamdēļ Jānis kļuvusi par dezertieri un bēguļojusi, vien apciemojusi savu sievu pāris reizes, no kurām vienā Jāni tad arī nosūdzēja kāda acīgāka kaimiņiene. Jānis saņemta ciet un aizvesta uz apskati, kad arī atklājies, ka Jānis nav Jānis, bet gan Johanna. sieva no Jāņa šķirties nav gribējusi, arī savu jauno pasi, kur ierakstīts sievišķa dzimums un neprecētība, Jānis demonstratīvi nav pieņēmusi.
kā tur Jānim viss beidzās, nezinu, nācās skriet uz vilcienu, kā jau parasti, kad kļūst interesanti, bļin.