no visiem piestacijas ubaga dāvanu lūdzējiem man visvairāk netīk tā sieviete, kas kā lielmāte tup uz tuneļa kāpnēm pie vienas no Origo izejām. jo viņai šķiet, ka viņai gluži vai pašsaprotami pienākas un viņa arī nekautrējas uzstājīgi balsī pieprasīt. tad ir tas vīrieša cilvēks ar slimo rociņu un sarkano seju, jā labi - visi viņi ir sērdieņi un tā, bet tomēr tas veids, kā viņš tur sēž un pašsaprotami ļuļķē savus papirosus, acis nepaceldams, vienkārši uzdzen šermuli. tad ir tā sieviete pie Origo izejas uz Stokmani, kas melnās drēbēs, uz ceļiem sastingusi, uz priekšu salīkusi, savu krūzīti izstiepusi, vairāk gan atgādina kaut kādu pašsaprotamu vides instālaciju pat ar noslieci uz mākslu. un visvairāk man viņi netīk tāpēc, ka uzdzen žēlumu. ne jau pret viņiem un viņu likstām, bet pašai pret sevi.