man blakus apsēdās piedzēries dzērājs un izvilka kaut kādu Brežņeva grāmatiņu. tomēr grāmatiņa, lai arī atšķirta, tika nolikta uz ceļgala, liedzot smadzenēm garīgo barību. to vareni kompensēja fiziskā - dīvaina rozā limonāde, nepārpotami ar grādiem un nepārprotami paredzēta dzīves baudīšanai. kad vilciens sāka braukt, šis deklasētais elements sajutās varen miegains nu un arī aizmiga. un sāka varen intensīvi krist man virsū. kontroliere, lai arī biļetes jau bija sen kā pārbaudījusi, pēkšņi pienāca pie manis un varen pārliecināti apvaicājās - "vai jūs esat kopā?". neattapu, ko atbildēt. satrūkos. un pirmoreiz palūkojos uz savu blakussēdētāju-virsūgulētāju citām acīm (un slepus vilciena loga atspīdumā arī uz sevi pašu). acīmredzot, kontrolierei šī atbildē arī nelikās svarīga. man tika uzdots visparastākais sabiedriskais pienākums - pieskatīt. un Ogrē starp mums viss jau bija beidzies.