zvanīt mammai, kad O-kartes kredīts ir vien daži padsmit santīmi, ir lielākā nelaime. tā vietā, lai skaidri un ātri sniegtu man nepieciešamo informāciju, kas vēl piedevām ir viņas pašas interesēs, sākas kārtējā telefonaptauja: "kur esi? ko dari? ko kaķis?". tā rezultātā es, protams, sadusmojos un sāku izkliegt kārtējo skaļo lekciju par to, ka "tūliņ taču beigsies kredīts un vai tad tiešām un kāpēc vispār un nu taču vienreiz", tādējādi notērējot vēl vairāk pēdējo santīmu, nekā tas būtu noticies vienkārši atbildot uz mammas jautājumiem. abas mēs esam neizmācāmas.