ā, un biju tak aizmirsusi par tādu padarīšanu kā helovīns, kamdēļ biju patiesi mērenā šokā, kad pie durvīm vairākkārt zvanīja pleķaini sakrāsojušies sīkie un kautrīgi čukstēja "saldumus vai izjokosim". gribējās jau teikt "nu tad izjokojiet beidzot bļe man garlaicīgi", bet nepateicu gan, jo šoks bija laupījis runasspējas. tā kā biju aizmirsusi par helovīnu, tad, saprotams, nebiju arī sagatavojusi ikgadējo lekciju par to, kāpēc, manuprāt, šie "svētki" nav svinami un ar saldumiem un visādi citādi atbalstāmi. tamdēļ spēju tikai izdvest absolūti tizlu patiesību - "man nav nekā, ko jums dot".