noturējos visu rudeni, visu decembri piedevām, kaut apkārt bija entie iesnainie šņukuri tikai ar vienu mērķi - uzšķaudīt un uzklepot, bet es nezin kādā sakarā ņēmu un noturējos, pat no rītiem nedzerot "siltu citronūdeni organisma atmodināšanai", par "domāju labas domas" nemaz nerunājot. jo, lūk, rītdien ir viens tāds datums, kad man jābūt veselai, jāvelk mugurā aizmugurē aiztaisāms ķitelis un jāliekas slīpi uz vienas kušetes vienā jaukā iestādījumā, bet, lūk, tieši dienu pirms šī senilgotā datuma sāk notikt tāds kā process degunā. savās sliktajās domiņās tostarp vainoju to pašu jauko iestādījumu, kurā man vakar bija tas prieks pavadīt trīs stundas ar pusi visādām infekcijas slimībām bagātināta ("wir sind alle krank hier, he he he") personāla sabiedrībā, atbildot uz jautājumiem, parakstot formulārus un klausoties rītdienas, kura acīmredzot nenotiks, sīkākā izskaidrojumā.