gadījās tā, ka cēlos no vai sēdos pie galda, un pēkšņi sāka reibt galva. nepārtraukts reibonis un to pavadošais nelabums nepāriet nu jau piecas dienas, kas ir tikpat ieliski, cik lieliskais laiks tur ārā. divas dienas reibu, trešajā tomēr aizgāju pie ārsta, jo no tās sliktās dūšas jau slikti metās. ieraudzījis manu grāmatu, viņš izteicās, ka lasījis Dostojevski armijā, bet nespēja atcerēties, ko tieši. tad viņš ņēmās skalot ar karstu ūdeni rokas, lai ar tādam aukstām nebūtu jāčamda mans vēders. izčamdīja, saspīdināja acīs gaismu utt., lai pareibstot vēl pa nedēļas nogali, tad sākšot sīkāk pētīt, jo šitas varot būt no visa kā un viss kas. protams, var jau paciest, bet ir tā, ka šajā stāvoklī neesmu spējīga veikt ierastās fiziskās aktivitātes, no kurām ir kļuvis atkarīgs mans psihiskais stāvoklis, un tas ir traģēdijas kalngals.