"Nav šaubu, ka mēs dzīvojam pēdējās dienās. Tāpēc sātans dara visu, lai pieviltu kristiešus. Ir daudz viltus praviešu (vīriešu un sieviešu), viltus mācītāju, viltus kristu, kas parādās viscaur pasaulē, cenšoties novirzīt Dieva ļaudis no pareizā ceļa.
Lūk, tāpēc mums jābūt garīgiem. Mums jābūt Svētā Gara pilniem un jāatrodas tuvu Dievam. Mums jāiepazīst Dieva Vārds un jāturas pie tā. Spēļu laiks ir beidzies."
"Mūsu draudzē mēs mācam cilvēkus piecelties kājās, ja viņiem nāk pravietojums, mēles vai kāda atklāsme. Ja kāds pieceļas un trokšņo, es saku: "Vai jūs lūdzu neapsēstos un nesaglabātu savu vēsti uz dažām minūtēm. Es jūs pasaukšu, kad būšu pabeidzis savu domu. Tad jūs varēsit pateikt. Esmu spējīgs sevī apslāpēt pravietojumus vairākas dienas. Esmu sniedzis pravietojumu pirms diviem vai trim gadiem un joprojām varu to atkārtot vārdu pa vārdam. Ja es atklāju, ka cilvēka vēsts nav kontekstā ar Dieva Vārdu, es apturu viņu sacītā pašā vidū. Tomēr es atļauju viņam pasacīt visu, ja atklāju viņa sacītajā tikai dažas kļūdas. Zinu, ka jauns, nepieredzējis kristietis cenšas paklausīt Dievam."
To visu mums jau 1986. gadā pirmoreiz savā brošūrā "Izšķirot patiesas un viltus kalpošanas" (piedāvājot septiņus veidus, kā atšķirt īstenus sektantus no neīsteniem sektantiem) pauž amerikānis Džons Ostīns, kas tostarp sarakstījis tādas grāmatas kā: "Brīnums tavā mutē", "Kā demonstrēt sātana sakāvi", "Ko darīt, kad atnāk kārdinātājs", "Dievišķā straume", "Ticīga cilvēka pirmā nepieciešamība", "Kā darboties superpārdabiskajā".
un vēl viņš ir miris 1999. gadā, kas laikam taču ir varenākais Dieva darbs.

žēl gan, ka manam vajātājam nav pilnīgi nekādas humora izjūtas, tad varbūt viņš būtu aptvēris, kāpēc es vienlaicīgi raudāju un smējos, kad viņš, turpinot mani vajāt ne tikai visās iespējamajās vietās visu iespējamo vasaru, bet pat nevainīgajā vilcienā Rēzekne - Ogre, pamatoja savu pēkšņo, biedējošo un tik ļoti kaitinošo klātbūtni vagonā ar to, ka, redz, esot gribējis man iedot noskatīties filmu "Stalkeris".