lielāko dienas daļu vecmāmuļa pavada, adot mums zeķes, interesējoties un satraucoties par politiku, kā arī pāraudzinot savu krievu kaimiņieni Poļinu. lieta tāda, ka mana vecmāmuļa, visnotaļ pēdējā laikā karojoša nacionāliste - "krievu valodu dzirdēt negribu!", "es lai runātu krieviski, vēl ko!" - nevar izturēt, ka viņai "bija 50 gadus jārunā krieviski," bet Poļina joprojām "nevar pateikt neviena vārda latviski." tad nu atnāk ciemos nabaga nevainīgā Poļina, lai ar vecmāmuļu uzspēlētu kārtis, nu, "pjatjorku" tā saucamo, bet ceļā gados es un pasaku "Labdien!" Poļina, nevainīgā babiņa, man arī jauki atbild "Zdrastje!" ko vecmāmuļa? vecmāmuļa saka, tiesa, krieviski: "man bija 50 gadus jārunā krieviski! kā tu tā, meitene tev saka "Labdien," bet tu atbildi krieviski?" ai, nē, nav vecmāmuļa tik ļoti Tāda, viņa to saka ar smaidu, tiesa, tādu mazliet pārāku smaidu. Poļina samulst un nesaprot. es nosmīnu un aizeju uz blakus istabu lasīt. pēc brīža dzirdu nabaga nevainīgo Poļinu vaicājam, vai vecmāmuļa mazdēlam jau mācot krievu valodu. vai, vai, vai, kļūda, par vēlu skriet un glābt, iestājas klusums. vecmāmuļa ir tādā šokā, ka sākumā neattop, ko atbildēt, bet tad jau arī seko, tiesa, krieviski: "MAN BIJA 50 GADUS JĀRUNĀ KRIEVISKI UN ES LAI MĀCU VIŅAM KRIEVU VALODU, NEKAD, VĒL KO!!!" iestājas klusums un es saprotu, ka Poļina nesaprot. tiek ieslēgts televizors, un nabaga nevainīgā Poļina, acīmredzot nolēmusi izsaukt vēl pēdējo zibeni pār savu galvu, pavaicā: "Polijas prezidentu apbedīja Maskavā, ja?"
smejos.
smejos.
ir doma
