kā pusdienlaikā iesāku skatīties visādas dokumentālās filmas par nacistiem šmacistiem (sevišķi aizrāva par Gēringu, jo katrreiz, kad rādīja viņa bagātīgi taukiem un medāļiem krāšļoto rukšķa ķermenīti, skanēja audus plosoša "visiem-uzmanību-rādām-jums-pasaules-ļaunumu" mūziciņa, kas bagātināja skatīšanās priekus), tā deviņos atguvos pa taisno gultā un vairs neko negribējās - ne prieku dzīvē vēl kādreiz just, ne eklēri vēderā. ak, jā, vēl paskatījos arī dažus jūtūbā izvietotos fanu veltījumus redīsam R. Hesam (Rudolf Hess in memoriam, Rudolf Hess tribute, Rudolf Hess - the man of peace, Honor - Rudolf Hess, RIP Rudolf Hess, Rudolf Hess memory still lives utt. kronis, protams, Rūdolfa Hesa šūpuļdziesmiņa nē, bet balāde par to, ka šis redīss joprojām dzīvo visu sirsniņās, ha-haha, kāda neonacistu estrādes ansambļa izpildījumā, kas tostarp sacerējis arī kompozīciju "Mans vectēvs bija šturmfīrers").
gribētos jau, lai tas viss radītu tikai uzjautrinājumu, nevis pamatīgu garīgu sagrāvi piedevām.

p.s. Hesa šūpuļdziesma angliski -> http://www.youtube.com/watch?v=8TF-O9qQZ-M&NR=1