uzvēlu milzu sniegavīru, nu, patiešām, tik liela bumba nekad nebija izdevusies, tad mani piesaistīja brālēna appikošana, kamdēļ pieļāvu kļūdu un pametu bumbu vienu pašu. garām gāja vietējie krieviņi, laikam mana vecuma, kuri sākumā iznīcināja mūsu pirmo sniegavīru, kas bija veidots kā gubernatora-terminatora Arnolda kopija, tad kaut kādā ārprātā uzbruka manai izcilajai bumbai. kliedzu, ka tas ir mans nepabeigtais sniegavīrs un biju bēdīga. krieviņi kaut ko atbildēja, nesapratu, ko tā arī pateicu, tāpēc viņiem sāka šķist laikam, ka esmu kaut kāda nacionāliste vai kaut kāds cits viņu ļaunākais murgs, kamdēļ šamie sāka kliegt uz mani vāciski. un mazliet arī angliski, droši vien kaut kādus neķītrus lamuvārdus. sīkais brālēns vaicāja, kad viņi aizies un atkal varēsim netraucēti tirināties no kalniņa, uz ko savās zaudējuma sāpēs nedomādama izspļāvu, ka "krievi paši nekad neaiziet, krievi aiziet tikai tad, ja tiek padzīti." mājās sīkais šito filosofiju izklāstīja mammai un bija brāziens. pelnīts.

atkal viendien sīkajam vaicāju, kāpēc viņš skolā nerunā latgaliski. nu, viņam bija uzdots mājasdarbs - pastāstīt par tuva cilvēka dzīves gājumu, kāpēc viņš nointervēja vecmāmuļu, lai iegūtu vajadzīgo informāciju. visupirms puiks diezgan nomocījās, mēģinot teikt "vecmāmiņa" vārda "baba" vietā. kur nu vēl klāstīt "un tad vecmāmiņa apprecēja vectēvu kolhoznieku", nevis "un tad baba dabūja ģedu kolhoznieku", kā baba viņam bija piestāstījusi. tāpat viņš nezināja, ka tante Mareitja ir Mārīte, bet onkulis Toļuks ir Anatolijs, nevis Antonīnijs. tomēr galu galā skolotāja esot atļāvusi stāstīt, lietojot pierastos vārdus "ģeds" un "baba", misējies esot tikai nodēvējot Anatoliju par Antoniju.
sīkais saka, ja sākot runāt latgaliski, tad skolotājas kundze to varot uztvert kā muļķošanos un ierakstīt piezīmi.

ar vecmāmuļu gan bija grūti, jo viņa ir diezgan politizēta figūra - diendienā ne tikai klausās un skatās visvisādus politiskos raidījumus, kuri mani padara traku, bet arī ir paspējusi piesavināties kaitinošus uzskatus par nacistu okupāciju un sasaistījusi to ar mūsdienām. kaut kā izpļāpājos, ka lasu ebreja Vīzentāla grāmatu, uz ko vecmāmuļa uzreiz "izmeta", ka vāciešiem esot vajadzējis nošaut arī Ždanoku un Rubiku un tā tālāk un tā joprojām - turklāt skaļi un pārliecināti. nevarēju to klausīties, tāpēc aizgāju nomierināties uz blakus istabu, kad atgriezos, turpinājām spēlēt "pjaķorku", it kā nekas nebūtu noticis. toties tagad pilnīgi varu iztēloties, kā viņa, ja vien nebūtu žēl naudiņu, piezvanītu Kārlītim (Streipam) uz brīvo mikrofonu un šito visu iekliegtu klausulē, bet pēc tam atkal mierpilni apsēstos krēslā un turpinātu adīt man zeķi.

http://www.etsy.com/shop/pogoshop