pilsētas bijušajā Kultūras namā, tagad - Kultūras centrā, kur parasti atrodas mans vēlēšanu iecirknis, šodien varēja izdarīt vienu citu labu darbu - nodot asintiņu. stāvot rindā uz datu ievadi sistēmā, manas rokas "pārbaudīja" noteikti viena no stervozākajām medicīnas iestāžu darbiniecēm visā PSRS. viņa tāda nikna nesās man garām un pēkšņi sagrāba rokas un uzlika žņaugu. nometusi manas nevainīgās rokas un neko neteikdama, tik vien, lai nododu jaku, viņa iespieda man rociņā bukletu un noteica, lai palasu, kamēr stāvu rindā. izstāvēju rindu, tad atbildēju uz anketas jautājumiem, ka pēdējo 6 mēnešu laikā neesmu bijusi Apvienotajā Karalistē un ka seksuālā dzīve nerada briesmas inficēt citus ar AIDS vai kaut kā tamlīdzīgu, tad apzvērēju vienai jaukai tantei, ka neesmu slimojusi ar to un to, vēlreiz izbaudīju vēnu pārbaudi ar jauko, krāsaino žņaugu, un tad jau arī dzēru nesaldināto melno tēju un gaidīju, kad varēs atzvilt krēslā un beidzot spaidīt gumijas bumbiņu sirds formā. nu, jā, un tad izrādījās, ka manas vēnas ir izcili sliktas - tievas, mazas un vispār nederīgas. medicīnas tante tomēr iedūra adatu un lika "pumpēt", palikdama man blakus un turēdama roku un adatu, kas man likās dīvaini, jo visi pārējie laimīgi varēja vienatnē baudīt ainavu aiz loga. tad ieradās vēl vismaz četras padomju tantes, lai vērotu, cik izcili slikti tek manas asinis un, kā viņas savā starpā jokoja - lai mani apstāvētu. viena ar dzīvi neapmierināta krievu tante pukojās vai arī jokoja, ka nogalināšot to tanti, kas mani vispār pielaida. ja iepriekš biju mierīga un atslābusi, tad tūliņ sākās stress un pat vainas apziņa. to tūdaļ pamanīja labās tantes un sāka mani žēlot un pateikties un izrunāties, ka lai tik dūšīgi strādājot savā un svešos dārzos un tad jau pēc kādiem pieciem gadiem UN NE AGRĀK atkal varēšot mēģināt. un tad jau arī man iestājās eiforija un sāka nākt smieklis par visu šito, turklāt atcerējos stāstu par vampīriem, kas strādā asinsdonoru centrā un ražo īpaši stipras iedarbības saules aizsargkrēmus no Almadovara kinofilmas. kaut kādā veidā tomēr piekčāju to vajadzīgo daudzumu un visu žēlota, pateicībām birstot, varēju saņemt donora grāmateli, kuru, acīmredzot, nākamreiz turēšu rokās tikai tad, kad manas vēnas nespēs noslēpt neviens pasaules džemperis ar apspīlētām piedurknēm. it kā ar to vēl nepietiktu, kad gāju uz garderobi, lai ietu mājās raudāt un ciest, man pakaļ nikni izskrēja tā sterva - visnotaļ enerģijas vampīrs, kurai vajadzētu nevis medicīnā strādāt, bet to izmantot, lai ārstētu savu dvēseli un prātu, un ķērca - "saulīte!!! saulīte!!" tas izklausījās kā ļaunākais lamuvārds visā pasaulē, noturēju to par apzinātu pēdējo pilienu, tomēr izrādījās, kāda nabaga sieviete ar uzvārdu "Saulīte" vienkārši bija aizmirsusi savu grāmateli un sievišķim likās, ka tā esmu es.
smeldze un vilšanās. pat asins nodošanai mans ķermenis nav derīgs.