pēdējā laikā, kad vakaros eju mājās, kaut kā bieži sanāk satikt cilvēkus no kādreizējām mācību iestādēm, piemēram, klasesbiedrus no pamatskolas - sen sen sen neredzētus, lai arī mītam vienā pilsētelē. apsveicinamies, kaut ko pārrunājam (un nav pat neērti) un beigās novēlam laimes (un pat neskan nepatiesi) un atvadāmies. pirms pāris vakariem vispār bija ģeniāla tikšanās, ko turklāt paildzināja Kunga Prāts, kurā dažu labu papildlīdzekļu lietošanas rezultātā gluži neviļus biju nonākusi. jā, kādreizējais bērnudārza biedrs kā dzīvs ar kaut kādu kaitinošu draugu, turklāt pie tā paša bērnudārza, kas galu galā izrādījās esam arī vienīgais mūs vienojošais elements. viņš piedāvāja alu no plastmases glāzes un pāris laipnības arī. nezin kāpēc gribēju dzirdēt kaut ko par viņu vēl papildus bērnības atmiņām par to, kā šams reiz bērnudārzā podā nolaida kāda puika bikšeles. un dzirdēju arī - ne tikai plašu krievu lamuvārdu krājumu, bet arī uzzināju, ka nabagu tiesāšot kā vienu no 13. janvāra (viņš jautāja, vai es zinot, kas ir 13. janvāris) grautiņu dalībniekiem un bez maz vai organizatoriem, kaut arī viņš tikai šļūcis garām un pūļa iespaida ietekmē sācis mest bruģi (skaidri saklausīju grēcīgu lepnību, ka viņš bijis viens no pirmajiem, kas izlauzis bruģi). viņš jautāja arī, vai zinu "to un to" bildi no tā paša 13. janvāra, ka tas, lūk, esot viņš (un atkal tā pati lepnība). tāpat uzzināju, ka viņš nesen piedalījies vienā no tiem Latvijas līgavu šoviem. tad viņa draugs sāka palikt manāmi fiziski un garīgi riebīgs, papildus tam vēl izlēja divas glāzes ar dzērienu un, lai arī atzinās, ka viņam patīkot Rianna, tomēr es, novēlējusi laimi, veiksmi un sabiedriskos darbus, aiztirinājos mājās. (ar katru mirkli palieku aizvien augstprātīgāka, jā.) sākām abi kopā, bet cik jauki tomēr, dieviņ, ka beigsim katrs atsevišķi. man pietiek ar savu 13. janvāri, prokuratūru un līgavu šovu.