šodien gandrīz tiku pie jauna, svaiga kaķa jeb mana kaķene pie dēla vai meitas. izdzirdēju, ka laukā kāds pīkst, paskatījos pa logu un ieraudzīju ne tikai jaunu puķupodu, ko mājas apsēstā sētniece izliek visās malās, bet arī mazu, melnbaltu tīģeri, kas izskatījās tieši tik pazaudējies un bezpalīdzīgs, lai es izmestos uz ielas tajā pašā džemperī, kurā gatavoju ēst un kurš tādējādi saturēja visu pusdienu ēdienkarti. tomēr, kad iztirinājos laukā, melnbalto radījumu nekur vairs nemanīja, kālab pagājos gar māju, bet tur priekšā jau karājās pirmā stāva kaimiņiene. respektīvi - izkārusies pa logu. sapratu, ka abas mēs esam uz viena, melnbalta viļņa un uzzināju, ka kaķuli un tā māti viņa novērojot jau sen, ka viņš esot mežonis un nedabūjams. tad viņa pa logu padeva kūpinātas vistas gabalu (gabalu, nevis gabaliņu), lai es pasviežot kaķēnam, jo tā māte jau uztraucoties. pasviest jau pasviedu, bet joprojām nespēju aizmirst. un, jā, viņa paskatījās uz manu džemperi.