bija saulains rīts un mēs visi - draudzīgie koncentrācijas nometnes iemītnieki sēdējām autobusā ceļā uz gāzes kamerām vai nošaušanu, īsti nepateikšu. bijām mierīgi, izņemot kādu korpulentu vīrieti ar Klāva Elsberga acenēm. viņam mugurā bija pelēks krekls, pelēks uzvalks, pelēka kaklasaite un pelēkas brilles, un vispār viņš bīstami atgādināja Žoržu Siksnu. kamēr mēs visi mierīgi sēdējām autobusā un baudījām saulaino ainavu aiz loga, viņš nepārtraukti tirinājās apkārt un domāja par savas dzīvības glābšanu. biksēs viņš iebāza lietussargu, jo domāja, ka tas noderēs cīņā ar koncentrācijas nometnes uzraudzi. tomēr labākais - viņam bija divu veidu tabletes, ko viņš devīgi piedāvāja arī citiem. vienas - inde, otras - miegazāles. bija jāizvēlas. "es negribu mirt," uzkliedzu viņam un paņēmu miegazāles. un tad padomāju - a ja nu miegazāļu iedarbība beidzas un es pamostos tieši līķu kaudzes vidū un tad nosmoku? skatījos uz tableti plaukstā un joprojām nevarēju izšķirties, mirt tūliņ autobusā vai pamosties kaudzē un tad nosmakt, kad pienāca koncentrācijas nometnes uzraudze un uzkliedza, kas man tur esot. tāpēc ātri vien iemetu miegazāli mutē un noriju, uzdzerot gāzētu Mangaļu minerālūdeni. un pamodos.
glupā vēsture, glupais Rabo Karabekjans ar savu glupo gleznu!